Tūlīt būs pagājusi nedēļa valsts budžeta zvaigznājā. Patiesībā viena no tādām. Skaidrs, ka dažas jau ir bijušas un līdz pat Ziemassvētkiem vēl būs. Vismaz līdz tam laikam ir solīts budžetu pieņemt galīgajā lasījumā. Tomēr ar kaut ko šī nedēļa ir bijusi zīmīga. Ar totālu vienaldzību pret apkārt notiekošo. Finanšu ministrs Andris Vilks ir iesniedzis parlamenta spīkerei Solvitai Āboltiņai budžeta projektu, bet premjers Valdis Dombrovskis jau paspējis paziņot, ka starp abiem lasījumiem nekas īpašs tajā mainīts netiks.
Tomēr acīm redzami Vilks nebūt nav vienīgais ar šādām spējām. Ja jau Dombrovskis var paziņot, ka starp abiem lasījumiem Saeimā nekādi būtiski labojumi budžetā netiks veikti, acīmredzot viņš jau ir izzīlējis, ka parlamenta deputāti tāpat nav spējīgi iesniegt kaut cik sakarīgus priekšlikumus. Nav jau, protams, izslēgts, ka premjeram ir taisnība, bet situācija vienalga interesanta. Redz, valdības vīri un sievas regulāri tiekas ar tā saucamajiem sociālajiem partneriem, uzklausa viņu domas, rīko Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdes utt. Realitātē tas viss lielā mērā izskatās pēc kūsājošas demokrātijas imitācijas.
Savulaik uzņēmēji sūdzējās, ka valdība viņus neuzklausot. Principā problēma nu ir atrisināta – tagad uzklausa. Tiek uzklausīts tas, ka budžeta pieņemšanas gadījumā cenas augs, bet pirktspēja lielāka nekļūs, ka arvien vairāk uzņēmēju gatavojas pāriet uz darbību pelēkajā sektorā un daļu no viņiem varēs atrast vien pēc elektrības kabeļa. Tāpat uzklausa, ka tie uzņēmēji, kam ir apnicis maksāt nodokļus par sevi un arī savu kaimiņu, gatavojas pārcelties strādāt uz ārzemēm. Iespējams, uzklausa arī to, ka lielākajā Latvijas tirgū strādājošie tirgotāji VID darbiniekus vairs neņem galvā. Uzklausa un... Dragā tik tālāk!
Dažādi cilvēki, tiesa gan, galvenokārt politiķi, ir prognozējuši, ka šai Dombrovska valdībai būšot īss mūžs. Ļoti gribētos, lai tā nav taisnība. Pirmkārt, protams, tāpēc, ka jebkura valdības maiņa nozīmē, ka visa iespējamā politiskā elite noteiktu laiku savus prātus nodarbina tikai un vienīgi ar varas sadales un pārdales jautājumiem. Tas ir zaudēts laiks! Bet, otrkārt, būtu interesanti redzēt, uz kā rēķina šis pats valdības sastāvs konsolidētu 2012. gada valsts budžetu. Problēmas slēpjas faktā, ka, vienaldzīgi ignorējot tos, kas ir gatavi pāriet uz ēnu ekonomiku, tādā vai citādā veidā tālu pasūtot VID, kā arī tos, kas reāli ir gatavi aizbraukt no šīs valsts, turklāt kopā ar visiem uzņēmumiem, valsts ar katru brīdi iegūst arvien mazāk nodokļu maksātāju. Tātad sanāk, ka ar katru brīdi valsts budžets var būt balstīts uz arvien mazāku sabiedrības daļu, kas maksā aizvien lielākus nodokļus.
Tāpat uzņēmēji savulaik sūdzējās, ka vienā no Latvijas lielajām ostām loģika esot tāda – labāk mazāk apkalpojamo kuģu, kas maksā lielas nodevas, nekā otrādi. Klapatu, tādējādi, protams, ir mazāk, taču var aizmirst arī par darba vietu pieaugumu, papildu ienākumiem nodokļu veidā utt. Izskatās, ka šāda taktika ir lipīga. Jau kuro gadu arī valsts līmenī tiek uzskatīts, ka labāk ir iekasēt lielus nodokļus no arvien mazāka maksātāju skaita. Kādu laiku šāds princips nenoliedzami strādā. Un tālāk jau gribas teikt godmanisko «bet»… Fiziku piemānīt nevar – kad ēzelītim uzkrauj pārāk lielu vezumu, viņš nevis spītīgi turpina to nest, bet vienkārši sabrūk. Nekas cits neatliek, kā jau neskaitāmo reizi atgādināt – mūsu valstī beidzot vajag reālas reformas, kā arī kaut vienu realizējamu ekonomikas stimulēšanas programmu. Bet tagad izskatās, ka tā visa vietā mēs vienkārši dabūsim ar budžetu pa zobiem. Un nav izslēgts, ka tās nedēļas, kas tiks pavadītas budžeta zīmē pēc gada, nenovēršami iekritīs arī pilnmēness, magnētisko vētru u.c. parādību laikā.
