Ja pietrūkst problēmu, tās var izdomāt - šo frāzi vistiešākajā mērā var attiecināt uz tā dēvētās Olšteina grupas Saeimā deputātes Elīnas Siliņas iniciatīvu palielināt mikrouzņēmumu nodokļa likmi ik gadu par diviem procentpunktiem, pakāpeniski sasniedzot 15% pašreizējo 9% vietā.
Protams, šāda ideja ir nodēvējama par absurdu, turklāt piebilstot, ka tādējādi ir izvēlēts pats korektākais apzīmējums, ko var atļauties publicēt laikrakstā.
Acīmredzot jāsāk ar to, ka jāpaskaidro, kas tad ir mikrouzņēmums. Pārsvarā gadījumu runa ir par viena cilvēka uzņēmumu - nereti tie ir cilvēki, kas tādējādi nodarbina un arī apgādā paši sevi un pabaro savus ģimenes locekļus. Šāda uzņēmējdarbības forma ir plaši izplatīta daudzās pasaules ekonomikās, un valstīm tā ir pat ļoti pieņemama. Šaubu nav, ka šādi uzņēmumi valsts kasē nekad nav maksājuši un arī nemaksās kaut cik vērā ņemamas summas. Tomēr, ļaujot šādu darbību, valsts faktiski nodrošinās, ka pietiekami liels cilvēku skaits nebarojas no nereti visnotaļ paplānā sociālā budžeta. Pareiza ir arī daudzu valstu, tostarp Latvijas īstenotā politika, šādiem uzņēmumiem nodokļu veidā liekot samaksāt noteiktā periodā vienu maksājumu, šajā gadījumā - mikrouzņēmumu nodokli, un tādējādi neapgrūtinot tos ar sarežģītām grāmatvedības procedūrām.
Nenoliedzami šā nodokļa likmi var palielināt, nosakot to pat ļoti lielā apmērā, taču tad ir jārēķinās ar ļoti konkrētām, konsekvencēm. Respektīvi, gadījumā, ja mikrouzņēmumu nodoklis tiešām tiks noteikts 15% apmērā, jau pirmajā šādas likmes darbības gadā statistikas dati liecinās, ka šādu uzņēmumu skaits ir būtiski samazinājies. Nevis tāpēc, ka, piemēram, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs Jānis būs nolēmis pārtraukt strādāt un neturpināt barot savu ģimeni, bet gan tādēļ, ka viņš savu rūpalu turpinās pelēkajā sektorā. Un nevis tāpēc, ka šis uzņēmējs būtu rūdīts noziedznieks, kurš jau kopš bērnības alkst krāpt valsti un nodokļu rēķina, bet gan tādēļ, ka noteikto likmi samaksāt būs nereāli. It īpaši, ņemot vērā, ka daudziem šādiem uzņēmējiem jau 9% likme ir pārāk liela. Rezultātā Latvija var kļūt par valsti ar augstu mikrouzņēmumu nodokli un nulles ieguvumu no šā nodokļa palielināšanas.
Ne mazāk svarīgs jautājums ir par to, kāds ir iemesls tam, ka Siliņa ir nākusi klajā ar šādu ieceri. Mazākā bēda, ja viņai ir ienācis prātā, ka katram deputātam savas darbības laikā parlamentā aiz sevis jāatstāj kaut kas paliekošs. Redz, tad vēl ir izredzes, ka Saeimas vairākums šo ierosinājumu noraidīs kā pilnīgi bezjēdzīgu. Ievērojami sliktākas prognozes ir tad, ja izrādīsies, ka budžeta lāpīšanas nolūkos šā nodokļa celšanu ir ieplānojusi Finanšu ministrija, taču, pati nevēlēdamās kārtējo reizi būt grēkāža lomā, izmanto uz politiskās skatuves pilnīgi nepieredzējušo Siliņu kā Trojas zirdziņu, ar kura palīdzību tiktu sasniegts mērķis. Ja izrādīsies, ka reālais ir pēdējais no minētajiem iemesliem, diemžēl nāksies atzīt, ka politiķu alkatība, negausīgi audzējot budžeta izdevumus, kārtējo reizi ir atvērusi durvis nodokļu sloga palielināšanai. a