Neizraisot starptautiskajā sabiedrībā faktiski nekādus pārsteigumus, lūgumu pēc starptautiskā aizdevuma nu ir izteikusi arī Spānija. Tomēr, kā mēdz teikt, divas reizes vienā upē iekāpt nav iespējams, tāpēc arī šis gadījums atšķiras no iepriekšējām reizēm, kad kāda ES valsts ir lūgusi naudu.
Pats interesantākais, protams, ir aspekts, ka 100 miljardu eiro lielais aizdevums spāņiem tiek izsniegts, pretī neprasot neko - nav starptautisko aizdevēju prasību, kas noteikti būtu jāizpilda. Iespējams, tas saistīts ar faktu, ka šoreiz tiek aizdots nevis Spānijas valstīm, bet gan bankām. To varētu interpretēt kā uzskatu, ka no baņķieriem noteiktas reformas var sagaidīt ātrāk nekā no politiķiem.
Spāņus gan nevar salīdzināt ar grieķiem, kuri nenovēršami slīkst parādu jūrā, izliekas nesaprotam, ka pārējā eirozona acīm redzami kaļ plānus, kā no Grieķijas pēc iespējas tuvākā nākotnē tikt vaļā, un galvenais - savā dzīvē neko mainīt nevēlas. Respektīvi, spāņi saprot līdzšinējās kļūdas un domā, kā no visai pesimistiskās situācijas tikt laukā. Protams, interesanta ir tīri psiholoģiskā nianse, jo spāņi minētos 100 miljardus eiro sauc nevis par palīdzību, bet gan finanšu injekciju, kas domāta ekonomikas attīstībai.
Turklāt attiecībā uz aizdevumu Spānijai var uzdot gana retorisku jautājumu - vai Eiropai bija izvēle? Proti, vai pastāvēja variants arī neaizdot šai Dienvideiropas valstij nepieciešamos līdzdekļus? Atbilde ir vienkārša - nē! Ir labi zināms teiciens par to, ka gadījumā, ja persona ir parādā piecus latus, tā ir parādnieka problēma, bet, ja šī summa mērāma miljonos - par to jau jāuztraucas aizdevējam. Līdzīgi ir ar dažādiem pēdējo gadu laikā piešķirtajiem aizdevumiem. Ja Latvijai savulaik netiktu aizdoti līdzekļi un mūsu valsts bankrotētu, visnelaimīgākie droši vien būtu zviedri, bet lielāko ES daļu šāds scenārijs īpaši neuztrauktu. Tāpēc mums varēja aizdot dažus miljardus eiro, vienlaikus diktējot visai drastiskas prasības. Savukārt Spānijas bankrota gadījumā runa jau būtu par ekonomiskiem sarežģījumiem lielā Eiropas daļā, tāpēc principā nekas cits neatlika, kā neatteikt spāņiem. Raugoties nākotnē šajā sakarā, gan rodas pāris būtisku jautājumu.
Pirmkārt, vai Spānijas finanšu sektora stabilizācijai pietiks ar piešķirtajiem 100 miljardiem eiro, vai arī nupat piešķirtā «injekcija» ir tikai sākums jaunai naudas grūšanai caurā kabatā?
Otrkārt, cik daudz Eiropas rīcībā vēl ir brīvu līdzekļu, ko var aizdot grūtībās nonākušām valstīm, īsti nezinot, kad un vai vispār tie tiks atgūti? Respektīvi, šeit jautājums ir par to, vai drīzumā Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija nebūs spiesta nonākt pie secinājuma par, vienkārši sakot, naudas drukāšanas nepieciešamību. Tas savukārt izraisītu noteiktu inflācijas kāpumu gan eirozonā, gan arī tādās valstīs kā Latvija, kuras valūta ir piesaistīta eiro.
Citiem vārdiem sakot, krīze Eiropā turpinās, un, patiesību sakot, vēl nav ne mazākās skaidrības, ar ko lielais parādu bums beigsies.
