Gadiem ilgi Latvijā ir plaši spriests par zinātnisko pētījumu būtisko nozīmi tautsaimniecības attīstībā, par nepietiekamo valsts finansējumu zinātnei, nenovērtēto tās lomu un tamlīdzīgām lietām. Pozitīvs pavērsiens šajā jomā bija savulaik izveidotie nozaru kompetences centri, kuru mērķis ir paaugstināt vietējo uzņēmēju konkurētspēju, jaunu produktu attīstību, sadarbību starp zinātni, privāto sektoru un labākajā gadījumā arī valsti utt.
Vēl jo vairāk - lai valsts amatpersonām nebūtu iemesla kārtējo reizi stāstīt, ka zinātni, protams, atbalstīt vajag, bet spiedīgās ekonomiskās situācijas dēļ nepieciešamās naudas nav, šo kompetenču centru darbībai ir pieejami Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi 37,37 milj. Ls apmērā, kas jāapgūst līdz 2015. gadam.
Varētu šķist, ka beidzot ir viss, ko vajag - zinātnieki, uzņēmēji, veidojumi, ko var nosaukt par smadzeņu centriem, un arī finansiālie resursi - atliek vien strādāt. Diemžēl tik vienkārši tomēr nav. Proti, Latvijā ir Finanšu ministrija, kam ir visai vāja sapratne par to, kā vismaz ierobežot pelēkās ekonomikas izplatīšanos valstīs, toties tā pilnīgi visur ir spējīga saskatīt interešu konfliktu. Teju par leģendāru jau var saukt piemēru, ka kompetenču centrs nevar pasūtīt farmācijas uzņēmumam Grindeks nepieciešamo pētījumu Organiskās sintēzes institūtā, jo abas minētās personas ir dibinātāji vienam un tam pašam kompetenču centram. Bet ko tad, ja izrādās, ka attiecīgajā jomā Organiskās sintēzes institūts ir labākais variants vajadzīgā pētījuma veikšanai? Pirkt mazāk kvalitatīvu vai arī dārgāku pakalpojumu? Rodas strupceļš, jo, no vienas puses, vispirms kompetences centra formātā tiek aicināti apvienoties rūpnieki ar zinātniskajiem institūtiem un mācību iestādēm, bet, no otras puses, fundamentālo pētījumu veikšana kā ārpakalpojums šobrīd nenotiek.
Nevar noliegt, ka Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kur nereti ir aizdomas par to, cik godprātīgi ir noticis viens vai otrs iepirkums, it īpaši gadījumos, kad runa ir par ļoti lielām summām. Ne velti tādas valsts institūcijas kā prokuratūra, Iepirkumu uzraudzības birojs, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs par darba trūkumu nekad nav sūdzējušās. Šai problēmai ir jāpievērš nepieciešamā uzmanība, pakāpeniski to izskaužot. Tomēr nevajag arī krist galējībās. Jāņem vērā, piemēram, apstāklis, ka Latvija ir maza valsts, un mums nav, piemēram, neskaitāmas ķīmisko pētījumu laboratorijas, tāpēc sev nepieciešamos pasūtījumus nākas veikt tajās, kas ir.
Šādus piemērus
droši vien var saukt bez sava gala. Tomēr neapskaužamākajā situācijā mūsu bizness un arī zinātnieki var nonākt, ja jau tuvākajā laikā netiks rasts risinājums minētajai problēmai un netiks izbeigtas raganu medības tur, kur to nemaz nav. Kamēr tiks mēģināts saskatīt neesošus interešu konfliktus, var sanākt, ka pienāks beigas minēto miljonu apguves termiņam, un mēs, vienkārši sakot, paliksim ar garu degunu.