Brangu daļu no laukiem paredzētā Eiropas papildu finansējuma varētu nodalīt lauku ceļu attīstībai – šāda informācija publiskajā telpā nu ir izskanējusi, un tagad jāgaida, ar ko tas viss rezultēsies.
Protams, ir jāapzinās, ka vispār jau šī nauda ir paredzēta tiešmaksājumu izlīdzināšanai, un tādējādi jāsagaida Briseles atzinums, vai tiks pieļauts, ka nauda tiek novirzīta citam mērķis. Respektīvi, ka tā tiks ieguldīta valsts un pašvaldību līdzšinējo neizdarību novēršanā. Turklāt vismaz daļa lauksaimnieku, domājams, varētu būtiski iebilst pret iespēju, ka viņiem paredzētā nauda tiks ieguldīta ceļos. Redz, saņemot šo finansējumu tiešmaksājumu veidā, nauda tiktu katram, savukārt ceļus pie katras saimniecības par tādu pašu summu sataisīt nekādi neizdosies.
Taisnības labad jāteic, ka iecere tiešām ir laba un pareiza, un ļoti cerams, ka, to realizējot, tiks kārtīgi salaboti daži ceļi, nevis pa stūrītim katrā pagastā vai, kas vēl sliktāk, – veikta vērienīga bedrīšu lāpīšanas akcija. Citiem vārdiem sakot, ir svarīgi, lai no šādā veidā izlietotas naudas būtu kāds ilgtermiņa labums un jau nākamajā gadā mums nebūtu jāsūkstās, ka finansējums ir iztērēts, zemniekiem lielāki maksājumi nav tikuši un tādējādi viņu konkurētspēja Eiropas kontekstā nav augusi, un arī kaut viena normāla lauku ceļa nav. Vienkārši sakot, jāpārstāj piekopt nepārtraukto sasistās siles politiku. Pieejamo līdzekļu sadrumstalošana gan nav vienīgais risks, kam būtu jāpievērš uzmanība, šādi izlietojot lauksaimniekiem paredzēto naudu. Ne mazāk svarīgs ir ceļu kvalitātes jautājums. Ir labi zināms, ka Latvijā daudzus gadus izšķirošs ir bijis zemākās cenas faktors. Proti, lai dabūtu pasūtījumu, uzņēmumi nereti izšķiras par cenas nospiešanu uz leju tik lielā mērā, ka veikt darbu kvalitatīvi pat teorētiski vairs nav iespējams. Tad arī rodas «risinājumi», kad divu ceļa joslu salaiduma vietas vairāk atgādina tramplīnus.
Nevar arī ignorēt faktu, ka ideja par šādu lauku naudas pārdali ir radusies mēnesi pirms pašvaldību vēlēšanām. Nekas slikts gan tas nav – vēlēšanas paies, un visi jau būs aizmirsuši, ka tādas ir notikušas, bet sataisītie ceļi paliks. Svarīgi ir tas, lai pirms vēlēšanām katras mazākas pašvaldības vadītājs nestāstītu saviem iedzīvotājiem, ka tieši gar viņu māju tiks asfaltēts ceļš, neaizmirstot pieminēt par saviem panākumiem šajā jomā, bet jau tūlīt pēc tam neplātītu rokas un nevaimanātu – es jau visu to labāko, bet amatpersonas Rīgā lēma citādāk... Nebūtu pareizi iespējamo lauku naudas pārdali pārvērst par priekšvēlēšanu politisko spekulāciju objektu, it īpaši tādēļ, ka pašvaldību deputātu krēslu sildītājiem ar šo finansējumu, tā pārdali un izlietojumu nebūs faktiski nekāda sakara.
Un vēl... Ņemot vērā, ka auto vadītāju samaksāto naudu degvielas akcīzes nodokļa veidā valdība joprojām nav gatava «pa taisno» novirzīt ceļiem, būtu ļoti interesanti zināt, kam paredzētu finansējumu tā gatavojas pārdalīt valsts nozīmes ceļu sakārtošanai.
.png)
