Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais - pie šāda secinājuma var nonākt, dzirdot zemkopības ministra Jāņa Dūklava atziņu, ka neapsaimniekotajā lauksaimniecības zemē ir jānotiek lauksaimnieciskajai ražošanai.
Respektīvi, jāsēj labība, jāstāda kartupeļi un jāveic citas tamlīdzīgas praktiskas darbības ar salīdzinoši lielu pievienoto vērtību, nevis vienkārši pāris reižu gadā jāappļauj, par to vēl saņemot tiešmaksājumus. Iemesli tam, ka šāda ražošanas izvēršana būtu nepieciešama, turklāt jo ātrāk, jo labāk, nav tālu jāmeklē.
Ieejot faktiski jebkurā pārtikas tirdzniecības vietā, katrs no mums var pārliecināties, ka cenas ir būtiski pieaugušas, neraugoties uz to, ka patērētāju pirktspēja labākajā gadījumā stāv uz vietas. Protams, šeit liela loma ir neloģiskajai īstermiņa domāšanas stila nodokļu politikai, kāda Latvijā tiek realizēta jau vairākus gadus. Tomēr svarīgs faktors ir arī lielais pieprasījums pēc dārzeņiem, graudiem un dažādiem citiem produktiem pasaules tirgū. Nav taču noslēpums, ka Krievijas tirgotāji ir gatavi nopirkt un izvest no Latvijas pēdējo kartupelīti. Ir tikai loģiski, ka lauksaimnieki izmanto viņiem veiksmīgo situāciju, savu produkciju eksportējot, kas savukārt ceļ cenas vietējā tirgū, turklāt produkcijai, kas nu jau tiek importēta. Ideāla nenoliedzami būtu situācija, ja Latvija spētu gan sevi apgādāt ar nepieciešamo pārtiku, gan arī eksportēt uz valstīm, kas par to ir spējīgas maksāt pienācīgi augstu cenu. Tādējādi Dūklava paustais par lauksaimnieciskās ražošanas nepieciešamību uz neapstrādātajām zemēm ir ideja, kas jāatbalsta un jārealizē!
Ļoti cerams, ka šī ideja tā arī nepaliks politiskā uzsaukuma formā un tai sekos reāls pasākumu plāns, lai šo ieceri pārskatāmā nākotnē izdotos arī realizēt. Pirmām kārtām šeit jautājums ir par to, kā ražošanai pievērst tā saucamos dīvānzemniekus. Jāatgādina, ka dīvānzemniecība ir sava veida uzņēmējdarbības joma, kad cilvēks sapērk lielas lauksaimnieciskās zemes platības, reāli tajās neko nedarot, izņemot pļauju pāris reižu gadā, toties saņem tiešmaksājumus. Visai rentabli, tomēr no valstiskā viedokļa ekonomiski neefektīvi. Tādējādi, ja Zemkopības ministrija tiešām vēlas kaut ko reāli paveikt šajā jomā, soļiem jābūt radikāliem. Piemēram, personām, kuru rīcībā ir zemes īpašumi, kuros nenotiek reāla lauksaimnieciskā ražošana, ir jāpārtrauc platībmaksājumu izsniegšana. Taču, iespējams, ir arī vēl citas, efektīvākas metodes, kā šajā jomā panākt vēlamo.
Pretējā gadījumā veidojas absurda situācija. Proti, Latvijā ir pietiekami lielas zemes platības, kas netiek racionāli izmantotas, gana lielas summas tiek iztērētas dažādiem maksājumiem zemniekiem, bet kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nav bijis neviens tāds brīdis, kad varētu teikt, ka mūsu valsts lauksaimniecība ir attīstīta kaut cik pienācīgā līmenī. Tā nedod ieguldītajiem līdzekļiem pienācīgu atdevi ne pašiem lauksaimniekiem, ne valsts tautsaimniecībai kopumā.