http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(357).jpg
Kopš brīža, kad par Valsts prezidentu ievēlēts kādreizējais baņķieris Andris Bērziņš, ir pagājis pusgads.
Jāatzīst, ka attiecībā uz dažādiem vērtējumiem par noteiktā laikā paveikto viņam situācija ir psiholoģiski grūtāka nekā viņa priekštečiem. Proti, Vaira Vīķe-Freiberga tika salīdzināta vien ar Gunti Ulmani, bet Bērziņam jārēķinās ar salīdzinājumu ar trīs priekšgājējiem. Un tomēr, ko gan Bērziņš, saimniekodams Rīgas pilī, īsti ir paveicis? Likvidētās Stratēģiskās analīzes komisijas vietā solītā Stratēģiskās attīstības komisija tā arī nav sākusi savu darbu. Apņemšanās panākt, lai jau nākamā gada budžeta ietvaros tiktu samazināta iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme, nav realizēta - acīm redzami Ministru kabineta viedoklis ir izrādījies spēcīgāks. Tajā pašā laikā Bērziņam visai noteikti ir no saviem priekštečiem atšķirīgs skatījums uz to, kurā virzienā ir jāstrādā. Bērziņš neizceļas ar spožiem ārvalstu braucieniem, tiekoties ar lielvaru līderiem, kā arī neraujas, pārgriežot lentīti, atklāt dažādus glamūrīgus pasākumus, kas nodrošinātu viņa publicitāti. Tā vietā Bērziņš labprāt apmeklē pasākumus, par kuriem mēdz teikt - tuvāk pie tautas. Ļoti raksturojošs piemērs nupat minētajam ir viņa piedalīšanās ikgadējā pasākumā Latvijas lepnums, paliekot tur kā vienam no pēdējiem apmeklētājiem, lai personīgi paspiestu roku un parunātos ar katru no attiecīgā titula saņēmējiem. Grūti pateikt - speciāli vai gluži neviļus - Bērziņš ir izvēlējies iet tuvāk tautai. Vienīgā problēma - komunikācija ar sabiedrību saistībā ar prezidenta aktivitātēm notiek gaužām vāji, bet to visai droši nevar pārmest viņam pašam.
Kāda ir Bērziņa darbība attiecībā uz tautsaimniecību? Šis jautājums nav nejaušs, ņemot vērā jau pieminēto viņa eksbaņķiera statusu, kā arī faktu, ka iepriekšējā Saeimā viņš bija Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs. Jau minētā vēlme panākt nodokļa likmes samazināšanu ir beigusies neveiksmīgi. Tomēr Bērziņš ir nodemonstrējis, ka saeimas pieņemtos dokumentus ne tikai paraksta, bet pirms tam arī izlasa, par ko liecina viņa rīcība, parakstot tā saucamo nulles deklarācijas likumu, vienlaikus izsakot aicinājumu to vērt vaļā un savest kārtībā. Tāpat prezidenta birojs ir uzsācis darbu ar investoriem, bet arī par šo darbu komunikācija ar sabiedrību varētu būt ievērojami labāka.
Rezumējot nupat minēto, jāteic, ka Bērziņam ko pārmest tā īsti nav. Proti, ne uzstājoties Latvijā, ne arī aiz mūsu valsts robežām nekādas muļķības nav sastrādājis. Tomēr nevarētu arī teikt, ka pašreizējais prezidents būtu izcēlies ar kaut ko spilgtu, atmiņā paliekošu un tautsaimniecībai noderīgu. Protams, ja neskaita atteikšanos no greznām ballēm un Jūrmalas rezidences, kuru visai interesanti domājoši valsts aparāta darbinieki ir pat pamanījušies ieteikt pārdot. Principā viņa darbība prezidenta postenī ir tāda pati kā pirms tam Saeimā - korekta un neuzkrītoša. Šādi Bērziņam ir izredzes tuvākajos 3,5 gados iemantot tautas uzticību, bet diez vai varētu izdoties pārliecināt politiķus viņu ievēlēt prezidenta amatā vēl uz četriem gadiem.
