Veidojot valsts budžetu, neizbēgami šis process vienā brīdi nonāk līdz stadijai, kad visai primitīvi tiek spriests, cik kuram dot un cik kuram ņemt nost. Tātad automātiski vieni tiek ierindoti vinnētājos, bet otri – zaudētājos.
Pie pēdējiem, lemjot par 2014. gada valsts budžetu, ir nonācis sabiedrībā labi zināmā reklāmas speciālista Ērika Stendzenieka uzņēmums !MOOZ. Proti, Saeimas vairākums, vērtējot priekšlikumus nākamā gada budžetam, atbalstījis Nacionālās apvienības (NA) ierosinājumu izslēgt no budžeta finansējumu eiro ieviešanas komunikācijas pasākumu nodrošināšanai, kam bija paredzēti 280815 eiro apmērā. Šis jautājums ir dalāms divās daļās.
Pirmkārt, jāatzīst, ka pati ideja – tērēt līdzekļus eiro ieviešanas komunikācijas pasākumiem – ir absurda. Tā kā minētais jautājums ir visnotaļ sensitīvs un skar pilnīgi visus uzņēmumus un iedzīvotājus Latvijā, daudzi dažādi informatīvie materiāli publiskajā telpā šobrīd tiek publiskoti, par tiem samaksas veidā no valsts neprasot nevienu santīmu. Proti, laikraksti, radio un televīzijas kanāli, kā arī dažādi portāli uzskata par pienākumu informēt savu auditoriju par gaidāmajiem procesiem eiro ieviešanas jomā. Un ir skaidrs, ka šī tēma būs visnotaļ «karsta» aktulitāte vēl vismaz nākamā gada pirmajos mēnešos. Arī informācijas sniegšana medijiem valsts iestādēm neprasa papildu līdzekļus. Šādos apstākļos reklāmas rullīšus televīzijā var uzskatīt pat par naudas šķiešanu. Paradoksālākais, ka faktiski šādu pašu viedokli DB slejās pauda arī Stendzenieks, uzzinot, ka minētajam mērķim plānots izdalīt pietiekami lielas naudas summas. Acīmredzot, pauzdams šādas atziņas, viņš vēl nenojauta, ka paša vadītajam uzņēmumam paveiksies uzvarēt konkursā par šīs naudas apguvi. Vai Stendzeniekam un !MOOZ var pārmest divkosību šajā jautājumā? Nevar! Šeit runa ir par biznesu, kad uzņēmums piegādā pasūtītājam to, par ko viņš ir gatavs maksāt naudu. Un nav faktiski nekādas starpības, par kādu produktu ir runa, par baltmaizes kukulīti vai informatīvo kampaņu.
Otrkārt, valsts šajā kontekstā sevi kārtējo reizi ir apliecinājusi kā absolūti nedrošu un neuzticamu partneri. Principā iznāk tā... Stendzenieka uzņēmums piedalījās konkursā, to uzvarēja, bet tā rīkotājs paziņoja, ka nekāda darījuma nebūs, jo attiecīgā kompānija jau apkalpo kādu citu klientu. Nenoliedzami biznesa vidē ir bijuši gadījumi, kad pasūtītājs grib slēgt ekskluzīvu sadarbības līgumu, nosakot, ka piegādātājs nedrīkst apkalpot vairāk par vienu klientu, taču tādā gadījumā arī līguma summas parasti ir mērāmas miljonos, nevis nepilnos 300 tūkstošos eiro. Savulaik kompānija Latvijas gāze (LG) uzsāka pret valsti starptautisko tiesvedību, jo tai neļāva palielināt dabasgāzes tarifus. Toreiz, apgalvojot, ka valsts neļauj LG gūt «saprātīgu peļņu», uzņēmums panāca sev labvēlīgu spriedumu, kas Latvijai izmaksāja vairākus miljonus latu. Nebūs jābrīnās, ja līdzīgu ceļu izvēlēsies arī Stendzenieks, uzsverot, ka viņam Latvijas Republikas parlaments ir liedzis gūt ienākumus, realizējot pilnīgi bezjēdzīgu, toties likumīgi uzvarētu konkursu.
