Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kas atbildīga par grozījumiem Koncesiju likumā, atbalstu guvis Ekonomikas ministrijas izstrādātais priekšlikums attiecībā uz grozījumiem šajā likumā.
Tas tiek veidots par sava veida privātās un publiskās partnerības jumta līgumu.
Viens no ministrijas galvenajiem priekšlikumiem ir svītrot no koncesiju likuma virkni likumu, kurus līdz šim nedrīkstēja nodot koncesijā. Piemēram, tādus kā Latvenergo, starptautiskā lidosta Rīga, Latvijas Pasts, Latvijas dzelzceļš un citus, kurus līdz šim ar likumu bija aizliegts nodot koncesijā.
Protams, uzņēmumu nodošanā koncesijā pēc būtības nav nekas slikts. Gadījumos, kad uzņēmuma attīstībai nepieciešamas investīcijas, ko valsts nevar sniegt, tā būtu pat atbalstāma, taču tas, kādā steigā tiek virzīti koncesijas likuma grozījumi, liek uzdot jautājumu - vai kāds netīko pēc kāda garda kumosa?
Jājautā, vai līdzšinējā koncesiju prakse un pieredze Latvijā ir bijusi tik sekmīga, ka ar likumu tiek dota zaļā gaisma privātā kapitāla ieplūšanai stratēģiskas nozīmes valsts uzņēmumos. Turklāt neskaidrs jautājums ir par to, kādā veidā tiks atgūti koncesijās nodotie uzņēmumi. To vērtība pēc, piemēram, 49 gadiem jebkurā gadījumā būs pieaugusi un nez' kas par to būs sakāms koncesionāram.
Domājams, ka šo putru likumdevējs grasās atļaut strebt nākamajām paaudzēm. Tiem, kas šobrīd virza attiecīga lēmuma pieņemšanu, varētu būt visai vienaldzīgi, kā koncesionāriem pēc vairāku gadu desmitiem tiks atdota nauda, jo tie nebūs pie varas, savukārt koncesija dziļākajā tās būtībā tas pats kredīts vien ir. Tāpat būtisks jautājums ir par to, kāpēc ar likumu tiek atļauta arī valsts stratēģiskas nozīmes uzņēmumu koncesija, kuru peļņas rādītāji ir miljonos latu mērāmi. Jā, pastāv teorijas par to, cik daudz valstij būtu jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, un iespējams, ka daži teiks, kāpēc gan valstij būtu jāķēpājas ar, piemēram, Latvijas Valsts mežiem. Tomēr gan tas, ar kādu steigu tiek gatavoti koncesijas likuma grozījumi, gan tas, kādas nozīmes uzņēmumi tie ir un kādi ir to ieņēmumu rādītāji, liek apsvērt iespēju, ka šādi iespējama minēto uzņēmumu slepena privatizācija.
Vai tas nebūtu viens lielisks ķēriens, ka kāda uzņēmuma "apsaimniekošanā" nonāktu tāds uzņēmums kā Latvenergo vai Latvijas Dzelzceļš.