Uzskats, ka kreditēšana ir galvenais ekonomikas izaugsmes dzinējspēks, ir maldīgs; realitāte var izrādīties arī gluži pretēja
Atklātībā parādījušies otrā ceturkšņa Latvijas IKP dati, kas uzrādīja 1,2% lielu IKP kāpumu, dažiem lika sist plaukstas – sak, neskatoties uz Krievijas faktoru un eirozonas grūtībām, augam.
Tomēr ikvienam, kas uz šiem datiem paskatās no reālā skatpunkta, ir skaidrs, ka izaugsme statistiskās kļūdas apmērā esošajā Latvijas ekonomikas attīstības stadijā īstenībā ir daudz par mazu, lai priecātos par kaut cik jūtamu izrāvienu. Tā arī ekonomikas ministre Dana Reizniece- Ozola, gan atzīstot, ka ar Latvijas ekonomiku pagaidām nav tik slikti, kā varēja bažīties, tomēr velta skarbus vārdus bankām par ļoti, ļoti vārgo kreditēšanu. Bankas atkal atrunājas – mēs jau kreditētu kaut tūlīt, bet vispirms tieciet galā ar ēnu ekonomikas rēgiem.
Kreditēšanas apmērs Latvijā, ja raugās procentuāli no IKP, tiešām ir viens no zemākajiem Eiropā.
Tomēr uzreiz jāsaka, ka saucieni pēc lielās kreditēšanas, līdzīgi kā pēc arvien jaunām investīcijām, nereti ir tikai populistiska runāšana, kad citu argumentu pietrūkst.
Runājot par investīcijām, tās tiek veiktas tad, ja tām ir paredzama atdeve un tirgus. Ja šo priekšnosacījumu trūkst, tad kredītu procentu likmes var būt, cik vien zemas grib, tomēr šādi kredīti nerezultēsies produktīvās investīcijās.
Savukārt patēriņa kreditēšana, ja vispār, tad tikai īslaicīgi atdzīvina ekonomiku, liecina OECD publicēts pētījums ar nosaukumu Finance and Inclusive Growth. Īpaši tad, ja pārāk daudz kredītu tiek izsniegti mājsaimniecībām, šāda rīcība patiesībā noved pie ekonomikas krituma, kā mēs to arī varējām novērot pēdējās finanšu krīzes laikā.
Turpretim finansējuma iepludināšana caur akciju tirgu daudz lielākā daļā valstu nodrošina ekonomikas izaugsmi, nekā mājsaimniecību kredīti – ja biržā reģistrēto uzņēmumu akciju vērtība pieaug par 10%, tas rezultējas vidēji 0,2% lielā IKP kāpumā, secina OECD. Turklāt, lai arī dāsni dāļātie kredīti padara naudu pieejamu plašākām cilvēku masām, tomēr statistika liecina, ka veiksmīgāk un ar peļņu kredītus izmanto tie, kuru finanšu rādītāji jau atrodas skalas augšējā galā, līdz ar to finanšu nevienlīdzība valstī no aktīvas kreditēšanas vien kopumā nemazinās.
Līdz ar to kreditēšanas īpatsvars būtībā ir tiešs valsts ekonomikas veselīguma atspoguļojums.
Populistisku frāžu vietā, OECD, lai nodrošinātu ilgtspējīgu finanšu sektoru valstī, politiķiem iesaka rūpēties par līdzsvarotu makroekonomisko instrumentu lietošanu, lai nedotu pamatu kreditēšanas burbuļiem; nodrošināt efektīvu banku uzraudzību, kas gādā par to, lai finanšu institūtiem būtu pietiekami liels paškapitāls; samazināt valsts garantijas bankām, kas tiek izmantotas gadījumos, kad krīzē nonāk kāda no tā sauktajām sistēmiskajām bankām, kā arī pārāk lielu banku (too big to fail*) sadalīšanu bankrota gadījumā mazāk bīstamās vienībās.
• pārāk liels, lai izgāztos – eng.