Politiķu jaunā atgaiņāšanās retorika vēsta, ka ēnu ekonomika ir tautas uzturēta problēma.
Finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas pēdējo dienu izteikumi medijos liecina par jaunu pieeju nevis ēnu ekonomikas apkarošanai, bet vēstījumam, ko augsta ranga politiķi kaisa publiskajā telpā. Izrādās, ka ēnu ekonomika, pie kuras diemžēl esam pieraduši kā pie dienišķās maizes, galvenokārt ir pašas sabiedrības problēma. Kuslie panākumi ar pagrīdes ekonomikas apkarošanu gan neliecina par politiskās gribas pietiekamu pakāpi cīņai ar mūsu valstī plaši izplatīto sērgu, kas gadu no gada novājina valsts budžetu. Jāpiekrīt gan ir ministres LTV sacītajam, ka valdība nespēj kvalitatīvi parādīt, kur nodokļi paliek, tādējādi vēl vairāk demotivējot nodokļus maksāt.
Ministre vieglu muti pauž tik skaļas frāzes, kā «daļa uzņēmēju noteikti neizdzīvos» un «sabiedrībai būs vairāk jāmaksā». Viņa gan piebilst, ka sabiedrība varēs prasīt arī vairāk no valsts, bet vai tā nebūtu saucēja balss tuksnesī? Uz to, ka mazspēja cīnīties ar ilgdzīvotāju pelēko pūķi raksturo ne tikai tās apkarojošās institūcijas, bet tā ir arī pašai sabiedrībai piemītoša īpašība, nesen norādīja arī valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tomēr tāpat kā ēnu ekonomika ir tā pati, kas bijusi, arī valdība saturiski un savos centienos un panākumos sevišķi nemainās.
Ēnu ekonomikas kara cirvis tiek vicināts kusli, kas liecina par to, ka politiskā griba kaut kādu iemeslu dēļ ir zemā līmenī, neskatoties uz nelegālās ekonomikas apkarošanas plānu kaldināšanu vai politiķu runām. Kā izteicies ekonomists Arnis Sauka, sabiedrībai nav jāuztraucas par to, ka ēnu ekonomika tiks ātri samazināta. Jo tā vietā, lai radītu priekšnoteikumus, kā rezultātā veidotos spēja un griba maksāt nodokļus, valsts sabiedrības mugurai uzkrauj atbildību par ēnu ekonomikas radīto postu vai, precīzāk, nepiepildītajām ilgām valsts budžeta sakarā. Tomēr vispirms būtu jārada normāla vide, lai nodokļu maksāšana daudzos gadījumos nebūtu izdzīvošanas vai krietnā paššaustīšanā kaldināts lēmums.
Valsts pat īsti nemeklē iemeslus tam, kāpēc sabiedrība ir tik iecietīga, saskaroties ar iespēju norēķināties vai saņemt naudu, neko neatlicinot kopējam labumam. Toties tiek meklēta iespēja tautu nosodīt vārdos un varbūt pat darbos. Jautājums par to, vai nākotnē sodīt arī aplokšņu algu saņēmējus, ne tikai to devējus, Ministru kabinetā pagaidām tikai rūgst. Tikmēr paralēlā ekonomika signalizē par to, ka nodokļu sistēma diemžēl nedarbojas motivējoši, tāpēc meklēt blēžus vienkāršajos iedzīvotājos būtu kā līmēt plāksteri nocirstai kājai.
Vai šādi, varas nokaunināti, ēnu ekonomikas veicinātājas sabiedrības locekļi gan biznesā, gan ārpus tā kā uz burvju mājiena sāks meklēt iespēju vienmēr un visur godprātīgi norēķināties ar valsti? Jāšaubās. Taču virsviedokli, kas kā viegla migla nolaidusies pār varas ietilpīgākajām celtnēm galvaspilsētā, grūti nosaukt citādi kā par politiski nekorektu.
