Tas, ka pie mums daļa politiķu savas dzīves laikā pamanās būt gan nacionālisti, gan sociāldemokrāti, gan konservatīvi kristieši, ideoloģisko pārliecību mainot līdz ar partijas piederību, sen nepārsteidz.
Tomēr premjera Valda Dombrovska pārstāvētās partijas Vienotība Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis izceļas - viņš savus uzskatus paspējis nomainīt, pat nemainot politisko piederību. Zaķis, kurš vēl šovasar balsoja par pakāpenisku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes samazināšanu par 5 procentpunktiem, nu sācis domāt, ka visiem nemaz tik mazu IIN nevajag.
Varam tikai minēt, vai uz šādām atklāsmēm politiķi pamudinājis plašu rezonansi guvušais pētījums par ienākumu nevienlīdzību Latvijā vai tomēr vēlme mazliet uzspodrināt personīgās reputācijas kažoku, ko papluinījusi pieķeršana nodokļu optimizācijā. Pirms klāstīt savas pārdomas par progresīva IIN ieviešanu Latvijā, ikvienam politiķim derētu likt aiz auss ekspertu padomu, ka mūsu situācijā nodokļu progresivitāti vislabāk panākt, līdz kaut cik piedienīgiem apmēriem palielinot ar IIN neapliekamo minimumu. Diemžēl patiesība, ka darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir ne tikai augstākais visā Baltijā, bet arīdzan viens no augstākajiem visā ES, vēl arvien ir spēkā. Neapliekamā minimuma apmērs šobrīd vien nedaudz pārsniedz 20 % no minimālās mēnešalgas, kamēr pārtikušākās valstīs šādu nodokļu atvieglojumu apmērs bieži vien ir līdzvērtīgs minimālās darba samaksas apmēram, bet citviet minimālās mēnešalgas tiek apliktas ar samērā simboliskiem nodokļiem.
Pirms krīzes arī Latvijā tika izstrādāta koncepcija, kas paredzēja nodokļu, nodevu un citu maksājumu sistēmas pilnveidošanu ar mērķi atvieglot visu minēto maksājumu slogu tieši tiem iedzīvotājiem, kuri visvairāk pakļauti trūkuma riskam. Tajā ir norādīts, ka personas eksistenci minimālā līmenī nodrošinošie līdzekļi vispār nebūtu jāapliek ar ienākuma nodokli. Tomēr tā vietā, lai nopurinātu putekļus no reiz jau izstrādāta dokumenta, kurā piedāvāti dažādi risinājumi trūcīgāko iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanai, un saprastu, ko no tā visa var izmantot, mūsu politiķi dod priekšroku populistiskai koķetēšanai ar ideju par progresīva IIN ieviešanu.
Nevar ignorēt, ka progresīva IIN ieviešana Latvijā noteikti nenodrošinātu valsti ar finansiāliem resursiem, kas ļautu būtiski atvieglot mazāk turīgo iedzīvotāju dzīvi. Kaut cik vērā ņemamu ieguvumu budžetam progresīvais IIN dotu vien tad, ja ar lielāku nodokli apliktu arī vidēja apmēra algas. Labklājības ministrija ir izpētījusi, ka patiešām lielas algas apmērā no 1000 Ls līdz 2000 Ls Latvijā saņem vien 4,9 % nodarbināto, vēl 1,1 % darba ņēmēju saņem algas virs 2000 Ls. Gandrīz 75 % strādājošo saņem līdz 500 Ls mēnesī, kas principā nozīmē, ka viņi dzīvo no algas līdz algai un ir spiesti knapināties. Cerēt uz to, ka progresīvo IIN maksās tie, kuru gada ienākumi rakstāmi ar sešiem vai septiņiem cipariem, nav nekāda pamata - pasaules pieredze liecina, ka šādi ļaudis no progresīvā nodokļa viegli paglābjas, mainot nodokļu rezidences valsti.