Lai paaugstinātu ceļu būves kvalitāti, no nākamā gada Satiksmes ministrija kopā ar VAS Latvijas valsts ceļi ir apņēmības pilna veikt vairākus pasākumus ceļu būves kontroles un iepirkumu procesa sakārtošanā.
Skan labi, un doma teju vai apsveicama, tomēr ir vismaz trīs aspekti, kam būtu jāpievērš uzmanība, lai saprastu, vai nupat minētais vairāk neizklausās pēc kaut kā līdzīga reklāmas rullītim.
Pirmkārt, nav skaidrs, kas abām šīm valsts iestādēm būtu liedzis rūpēties par ceļu darbu kvalitāti jau visus iepriekšējos gadus. Vēl jo vairāk – tas faktiski ir bijis viens no šo organizāciju uzdevumiem, par kuru veikšanu tur strādājošie, starp citu, saņem algu. Tātad var teikt, ka Satiksmes ministrija šonedēļ ir nākusi klajā ar paziņojumu – mēs beidzot darīsim to, kas bija jādara visu laiku. Izklausās teju vai pēc kārtējās Jaunā gada apņemšanās. Vieni apņemas atmest smēķēšanu, otri – atrast darbu, trešie – vēl kaut ko, bet Satiksmes ministrija – pievērst uzmanību ceļu kvalitātei. Tomēr tas nekādā gadījumā nav peļami – labāk vēlāk nekā nekad.
Otrkārt, jāatgādina, ka brīdī, kad ir pabeigti kāda ceļa posma remontdarbi un tiek dota atļauja pa to atkal pārvietoties transporta līdzekļiem, ir atbildīgās institūcijas, kas pieņem paveikto. Diemžēl līdz šim nereti ir bijušas situācijas, kad veiktais darbs tiek atzīts par labu esam, taču iedzīvotājiem, kuri ikdienā pārvietojas ar automašīnu, ir skaidrs – sataisīts draņķīgi. Piemēram, vietā, kur ir divu joslu salaiduma vieta, veidojas slieksnis. Protams, ir dzirdēti skaidrojumi, ka tas esot teju vai neizbēgami, ņemot vērā, ka vispirms tiek labota viena ceļa josla, kamēr pa otru pārvietojas automašīnas, un otrādi. Taču nodokļu maksātājiem, par kuru naudu šie darbi tiek veikti, ir pilnīgi vienalga, kāds ir tehnoloģiskais process – nauda ir samaksāta, tātad jābūt arī kvalitātei.
Treškārt, interesanti būtu zināt, kurš tad būs kontrolētājs? Paši ceļu būvnieki neslēpj, ka situācija saistībā ar šīs nozares speciālistiem gan projektēšanas, gan būvniecības līmenī ir visnotaļ skumīga. Proti, uzprojektēts nereti esot tā, ka uzzīmētais projektā ar reālo ceļu dabā vienkārši nesakrīt, un būvētāji ir gatavi teju vai paši pārzīmēt – nu, kaut vai tāpēc, lai remontējot esošu ceļa posmu, līdzās netiktu izvedots pavisam jauns ceļš. Diez ko labāka situācija neesot arī ar ceļu būves speciālistu iespējamajiem kontrolētājiem – valsts iestāžu kabinetos nereti atrodami tie darbinieki, kuri nav izturējuši pārbaudes laiku privātkompānijās, kur ir reāli jābūvē, nevis tikai jāizsaka vērtējumi par kaut ko.
Citiem vārdiem sakot, doma par ceļu darbu kvalitātes kontrolēšanu ir ļoti laba, taču ir jābūt skaidram konkrētam mehānismam, kā tas tiks darīts un kāds ir sagaidāmais, turklāt izmērāms rezultāts. Pretējā gadījumā šeit runa ir tikai par deklaratīvām frāzēm, kas beigsies ar «ķeksīti» par kontroles procesa veikšanu, pašai ceļu darbu kvalitātei diez ko neuzlabojoties.