Jaunās valdības veidošanas process vismaz pašreizējā stadijā atgādina kauju starp diviem lieliem spēlētājiem, kurus vēro bariņš citu, intensīvi prātojot, kurš izrādīsies uzvarētājs, un kuram tādējādi varētu pieslieties. Proti...
Pēc tam, kad premjers Valdis Dombrovskis (V) paziņoja par demisiju, vadošo lomu turpmākajos procesos uzstājīgi vēlas spēlēt Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tiesa gan, visvairāk viņa aktivitātes izpaužas, noraidot Vienotības piedāvāto kandidātu augstajam amatam – Arti Pabriku. Situācija ir kļuvusi visai amizanta.
No vienas puses, ir prezidents, kurš skaidri norādījis, ka Pabriku valdības padītāja amatā nevēlas redzēt. Droši vien pareizāk gan būtu apgalvot, ka viņš tur negrib redzēt nevienu ar Vienotības partijas biedra biļeti kabatā. No otras puses, ir Vienotība, kas uzstājīgi piedāvā Pabriku un nevienu citu. Protams, var pieminēt, ka atbalstu pašreizējam aizsardzības ministram ir paudusi arī tā dēvētā olšteiniešu deputātu grupa un Reformu partija. Tomēr jāņem vērā, ka viens no abiem nosauktajiem politgrupējumiem ir gatavs strādāt kopā faktiski ar jebkuru, ka tikai būtu pie varas, bet otrs vispār ir uz izjukšanas robežas. Tikmēr pārējās Saeimā pārstāvētās partijas ir ieņēmušas visnotaļ ērtu pozīciju – ZZS un Nacionālā apvienība ir gatava balsot par Pabriku, ja viņu atbalstīs Bērziņš, bet Saskaņas centrs tradicionāli ir pret visu un visiem, ļaujot latviskajiem politiskajiem spēkiem noasiņot, plēšoties savā starpā. Principā šobrīd notiek cīņas nevis par labāko iespējamo Latvijas valdības vadītāju nepilnam gadam līdz nākamās Saeimas vēlēšanām, bet gan to, kurš izrādīsies stiprāks, gudrāks, viltīgāks – Vienotība, kas par visu varu cenšas palikt pie varas, lai varētu bez maksas reklamēties, vai arī prezidents Bērziņš, kuram ir nostāja, taču vismaz pagaidām ir diezgan švaki ar argumentāciju.
Šobrīd jāatzīst, ka Vienotībai visnotaļ veiksmīgi ir izdevies Dombrovskim radīt teju vai mocekļa tēlu, nepārtraukti uzsverot, ka viņš ir vienīgais politiķis, kas ir uzņēmies atbildību par Zolitūdes traģēdiju, kad, sabrūkot lielveikalam Maxima, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Tomēr jāņem vērā, ka jau kopš gandrīz vai asarainā Dombrovska paziņojuma par demisiju kuluāros īpaši netiek slēpts, ka ir gan grūti pateikt, kāpēc Bērziņš ir «ieteicis» premjeram atkāpties, taču jebkurā gadījumā tam ir stipri vien maz sakara ar notikušo Zolitūdē. Nebūtu nekāds brīnums, ja Bērziņš, redzot Vienotības spītību Pabrika jautājumā, nolemtu sabiedrībai pastāstīt, kādi īsti ir bijuši iemesli Dombrovska valdības krišanai nebūt ne ilgu laiku pirms vēlēšanām.
Citiem vārdiem sakot, lielo puišu kariņa beigu datums un rezultāts joprojām ir miglā tīts, kas nozīmē, ka par uzvarētājiem un zaudētājiem ir pāragri runāt, jo vēl nav skaidrības, kuram no spēlētājiem rokās (piedurknē) ir stiprāki trumpji. Protams, vēl jau var jautāt, kāds tam visam sakars ar vasti, tās tautsaimniecību, interesēm, attīstību... Taisnību sakot – kārtējo reizi nekāds.