Abas augstākās Eiropas Savienības amatpersonas neieradīsies Latvijā, lai papriecātos par mūsu jaunajām eiro monētām un draudzīgi uzsistu uz pleca par drosmīgo iesoļošanu eirozonā. Pārrunājami daudz būtiskāki un visai ES svarīgāki jautājumi.
Ik pēc noteikta laika Eiropas Komisijā notiek pārmaiņas augstāko tās politisko vadītāju vidū. Šogad termiņš beidzas Eiropadomes priekšsēdētājam Hermanam van Rompejam un Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žozē Manuelam Barrozu, kas abi – kāda sagadīšanās! – šodien apmeklē Latviju. Formālais iemesls – svinīga Latvijas apsveikšana ar eiro ieviešanu, taču īstenībā ir jāapspriež kopējo Eiropas finanšu problēmu risinājumi un jāmeklē sabiedrotie ģeopolitiskajās spēlēs.
Par Latvijas politisko vidi reizēm saka, ka tur darbojošās personas ir kā zirnekļi burkā, kas no burkas izlaižami vai savstarpēji pārojami konkrētu grupējumu interesēs. Pēc būtības arī Eiropa tāda pati zirnekļu burka vien ir, tikai lielāka, kur tāpat ir daudzi un dažādi grupējumi, kuri vēlas iebīdīt savus cilvēkus konkrētos posteņos un vienlaikus pagrozīt (ja ne nomainīt ) līdzšinējo lietu ritējumu. Latvija nebūt nav tā valsts, kura varētu būtiski ietekmēt Eiropas iekšpolitiskās ģeopolitiskas spēles gaitu, taču reizēm iznākumu izšķir nevis smagsvari, bet gan sīkas drupačas. Turklāt Eiropas politbirojs ir silta vietiņa ar ļoti labu izpletni, tāpēc pretendentu sēdēšanai šajā Olimpā netrūkst. Tikai viena maza problēma: katra valsts (neatkarīgi no tās ekonomiskās jaudas, iemaksām ES kopējā katlā) ir viena vienība un te arī parādās Latvijas vai konkrēta personāža loma – pakalpot vai pieslieties kādam grupējumam un atbalstīt (iespējams, pat realizēt tā intereses), un vēl saņemt ekselentu atalgojumu no ES nodokļu maksātāju samestās naudas.
Nav noslēpums, ka pirms svētkiem negaidīti demisionējušais Latvijas premjers Valdis Dombrovskis Briselē ir labi ieredzēts, tāpēc tautai paticis spekulēt, ka viņš varētu būt ne tikai nākamais no Latvijas virzītais eirokomisārs, bet pat Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Tas, vai Dombrovskim tiks kāda no ES pirmajām pozīcijām, gan Briseles kuluāru sarunās tiek apšaubīts, tomēr kāds cienīgs portfelis viņam un varbūt vēl kādam no Latvijas varētu atrasties, īpaši, ja Latviju izdosies iegūt kā sabiedroto pret Eiropas Komisijas ticamāko priekšsēdētāja kandidātu vācieti Martinu Šulcu. Pret M. Šulcu, ko atbalsta Eiropas sociāldemokrāti un ar zināmām zobusāpēm arī Francija, Nīderlande un Austrija, ir noskaņotas Dienvideiropas valstis. Dienvid- eiropiešiem tāpat kā angļiem šajā amatā labāk patiktu redzēt īru premjerministru Endu Keniju. It kā jau tagad būtu Austrumeiropas kārta, lai EK vadītājs tiktu izvirzīts no šī bloka valstīm, kur reālākais kandidāts varētu būt Polijas premjers Donalds Tusks, kurš vismaz pagaidām ir atteicies. Tomēr pārsteigumi un kompromisa figūras vēl iespējamas dažādas, piemēram, Somijas premjers Jirki Katainens, tieslietu komisāre Viviāna Redinga vai veiklais luksemburgietis Žans Klods Junkers. Taču, pat tad, ja zvaigznes izrādītos ārkārtīgi labvēlīgas Valdim Dombrovskim un ļautu viņam sasniegt šo daudzu politiķu iekāroto karjeras virsotni, diez vai Latvijas tautai būtu iemesls sastingt patiesā sajūsmā – vai Latvija ir izjutusi lielu pozitīvu pienesumu no pašreizējā Eiropas komisāra Andra Piebalga?
Atgriežoties tuvāk pie zemes un apspriežamajām ES finanšu problēmām, joprojām nav skaidrs – kā tieši izskatīsies un darbosies Eiropas banku glābšanas fonds? Vai18 eirozonas dalībvalstis kopīgi segs problēmās nonākušo ES valstu parādus, ko grib Dienvidvalstis, bet negrib Vācija? Tāpat vēl tiešām daudz darāmā, lai izlabotu eiro «iedzimtās kļūdas», jo bez kopīgas Eiropas ekonomikas, finanšu, budžeta un darba tirgus politikas Eiropas vienotās valūtas ilgtermiņa pastāvēšanas izredzes ir visai apšaubāmas.