Viens no sociālā darba pamatprincipiem paredz, ka valsts pienākums ir pasniegt roku cilvēkam, kurš tāda vai citāda iemesla dēļ ir nonācis, kā mēdz teikt, zem tilta jeb kļuvis par bomzi. Savukārt, ja šāds cilvēks negrib pasniegto roku paņemt, viņam arī jāļauj turpat vien dīvot jeb, pareizāk sakot, eksistēt atbilstoši izvēlētajam dzīvesveidam.
Šis princips nāk prātā, lasot ziņu, ka jau tuvākajā laikā Grieķijai pietrūks vēl nepilni 11 miljardi eiro, bet nedaudz tālākā nākotnē aptuveni 7,5 miljardus no līdz šim jau aizdotās naudas vajadzēs norakstīt. Principā jāteic, ka Grieķijas gadījumā jēdziens «aizdot» ir devalvēts tik ļoti, cik vien iespējams. Fascinējošākais ir tas, ka starptautiskā sabiedrība pret šo faktu izturas tā, ir kā tas būtu kaut kas normāls un saprotams, piemēram, bērns, kurā vecāki investē līdzekļus, pat neiedomājoties, ka tos varētu arī kādreiz atprasīt.
Var saprast, kāpēc Vācija un Francija izvēlējās auklēšanās politiku brīdī, kad nāca gaismā grieķu mānija ar naudu nevis saimniekot, bet gan to izsaimniekot – cik zināms, šo lielvalstu bankas un pensiju fondi bija investējuši naudu tieši minētajā Dienvideiropas valstī un ļaut sagrūt tādai sistēmai būtu stratēģiski nepareizi. Tomēr kopš krīzes sākuma Grieķijā ir pagājuši jau seši gadi. Tas ir laiks, kurā Latvija ir paguvusi iekulties krīzē, sarunāt aizdevumu pie starptautiskajiem aizdevējiem, savilkt jostas, sākt atmaksāt parādus kopā ar visiem procentiem, atjaunot ekonomikas augšupeju un panākt uzaicinājumu eirozonā. Tātad var uzskatīt, ka tas ir arī pietiekams laiks, lai ES ekonomikas smagsvari pagūtu izvākt savas investīcijas no Grieķijas, izvietojot tās citās – perspektīvākās vietās.
Tomēr tā vietā mēs esam spiesti klausīties Grieķijas vēstnieka Latvijā atziņu – mēs nevaram taupīt tā, kā to darīja latvieši, jo vienkārši esam pieraduši tērēt naudu, kas mums nepieder... Attieksme, protams, fascinējoša – interesanti būtu zināt, vai šai pašai amatpersonai ir kredīts kādā bankā un vai ir mēģināts līdzīgu argumentu klāstīt tās parādu piedzinējiem. Turklāt lielākās aizdevējinstitūcijas acīm redzami minētajai grieķu nostājai piekrīt.
Izsakoties romantiskās alegorijās, jāteic tā – mūsu sirds pukst uz citu pusi nekā globālā finanšu asinsrite. Respektīvi, mums gribētos, lai Eiropas un pasaules finanšu politikas virzītāji beidzot liegtu grieķiem uzvesties kā parazītnācijai, kura vislabāk prot divas lietas – prasīt aizdot un prasīt norakstīt parādus. Savukārt realitātē varam sagaidīt, ka gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan arī mūsu pašmāju valdība pārskatāmā nākotnē būs spiesta saņemties un saviem vēlētājiem kaut vai «caur puķēm» pateikt – ziniet, mūsu mājas dienvidu spārnā ir izgāzies patukls, visnotaļ rijīgs, slinks un kaut ko savā dzīvē mainīt nespējīgs radinieks, kuru mēs uzturēsim. Nu, un tālāk, protams, būs demagoģiski teksti par Eiropas vienotību, savstarpējo atbalsta sistēmu un tamlīdzīgām visnotaļ bieži piesauktām lietām.
