Starptautiskie aizdevēji apsver iespēju vēlreiz spert plašu soli pretī Grieķijai, samazinot tās parādu nastu - šoreiz 110 miljardu eiro apmērā.
Šāds solis nenoliedzami būtu sasodīti dāsns, it īpaši ņemot vērā, ka runa ir par gana nepateicīgu aizņēmēju - valsti, kas ir pieradusi dzīvot uz citu rēķina un kuras finanšu ministrs visvairāk dzīvē sadusmojas tad, kad runa sākas par algu samazināšanu valsts sektorā. Latvija to varēja izdarīt, Francija - arī, bet Grieķija - piedodiet, nekādi. Acīmredzot šīs Dienvideiropas valsts līderi ir nolēmuši, ka pretējā gadījumā vienai liekai metaksas glāzei nedēļas nogalē naudas varētu arī nepietikt. Kā mēdz teikt - lai nokalst roka tam, kurš apdala pats sevi.
Turklāt interesanti ir tas, ka divi ietekmīgākie aizdevēji - Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Centrālā banka - šādas iespējamās parādu nastas norakstīšanas rezultāta zaudējumus nevēlas ciest. Tas nozīmē, ka paliek tikai viens potenciālais cietējs - eirozonas valstis. Vēl nav zināms, cik lielā mērā šāda uzdzīve uz citu valstu rēķina tiešām izdosies, bet pašam pieļāvumam, ka kaut kas tāds ir iespējams, jābūt nopietnam signālam Latvijas Bankai un valdībai par to, ka attiecīgā monetārā savienība, pareizāk sakot, dalība tajā ir finansiāli riskanta. Redzot, kā notikumi norisinās Grieķijā, un zinot, ka tā nebūt nav vienīgā eirozonas valsts, kur valda stūrgalvīgas politikas dramatiskās sekas, ir skaidrs, ka 2014. gadā problēmas dienvidu reģionā vēl nebūt nebūs atrisinātas.
Šeit aktualizējas jautājums par Latvijas pievienošanos eirozonai, jau sākot ar 2014. gadu. Jā, ir skaidrs, ka de facto jau šobrīd lats ir piesaistīts eiro, un nekur nav zudis arī paštaisnais apgalvojums par to, ka Latvijas pilsoņi, savulaik referendumā nobalsojot par iestāju ES, esot teikuši arī savu «jā» vārdu latu nomaiņai ar eiro. Pincipā jau mēs arī no tā neatsakāmies, taču diez vai ir vērts kāpt uz klāja, ja ir nopirkta biļete, bet pats kuģis kaut kā atgādina Titāniku. Var taču nogaidīt, lai tas veic vienu otru reisu, novērš (ja izdodas) tehniskās ķibeles, pa to laiku paturot spēkā savas tiesības uz jau minēto biļeti. Nekas taču nenotiks, ja Latvija turpinās ievērot finanšu disciplīnu, turot savu makroekonomisko politiku noteiktos rāmjos, bet nesteigsies kāpt uz eiro kuģa tieši 2014. gadā (nez kāpēc tieši šis datums mūsu atbildīgajām amatpersonām šķiet tik svēts).
Protams, ir vēl viens variants - pievienoties eirozonai, kad vien gribas, iestājas līgumā iekļaujot punktu, kas paredzētu, ka Latvija nekādā mērā neiesaistās to finansiālo kataklizmu novēršanā, kuras jau esošās eirozonas valstis ir radījušas līdz noteiktajam datumam. Protams, maz ticams, ka Eiropas Komisija šādam izņēmumam varētu piekrist, taču mums ir skaidri jāpasaka acīmredzamais - Latvijas nodokļu maksātāji negrib un arī nevar atļauties maksāt citu valstu bezatbildīgi radītos parādus! Turklāt, šādi rīkojoties, Latvija nemaz nebūtu oriģināla - daļa Eiropas valstu jau ir skaidri pateikušas, ka tādā eirozonā, kāda tā ir pašreiz, tām diez ko nenāk prātā stāties.