http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(400).jpg
Tā jau ir tradīcija - pienākot pavasarim, tiek konstatēts, ka gan valsts, gan arī pašvaldību ceļi Latvijā ir tādā līmenī, ka vairā atgādina vietu pirms frontes līnijas, nevis ceļu, pa kuru ir iespējams pārvietoties ar automašīnām.
Proti, mēģinot izvairīties no iebraukšanas vienā asfalta seguma bedrē, daudzviet neizvēgama ir iegāšanās kādā citā. Turklāt nu jau tādā līmenī, ka katru reizi, kad atkal ir trāpīts kādā bedrē, jānopriecājas, ka tas ir beidzies bez nolauzta riteņa vai kādas citas automšīnas daļas. Protams, ja paveicas! Bet, ja nepaveicas…
Latvijas gadījumā ir divi iespējamie varianti, ar ko jārēķinās auto īpašniekam, ja viņš šādā veidā ir apskādējis savu auto. Īsā versija - ja ir KASKO apdrošināšana, jāvēršas pie attiecīgā apdrošinātāja, lai, kā mēdz teikt, maksā ragā. Garā versija - ja KASKO nav, jāsauc ceļu policija, lai formē ceļu satiksmes negadījumu un ar prasību jāvēršas pret attiecīgā ceļa uzturētāju par zaudējumu atlīdzināšanu. Pēdējā variantā gan jārēķinās, ka ceļu uzturētāji diez ko negribēs maksāt, mēģinot pierādīt, ka nevis viņi nav saveduši ceļu kārtībā, bet gan autovadītājs izvēlējies braukšanas apstākļiem nepiemērotu ātrumu. Tātad - tiesāšanās vismaz uz pāris gadiem teju vai garantēta. Bet problēmas būtība šeit ir gaužām vienkārša - pati Satiksmes ministrija ir atzinusi, ka no katriem trīs latiem, kas pēc godības pienāktos ceļiem, tiešām šim mērķim tiek novirzīts tikai viens lats. Cilvēku apskaitīšana skaidrā dienas laikā! No ceļu nodokļa, kā zināms, izvairīties nav iespējams. No degvielas akcīzes nodokļa - arī ne, jo tas ir iekļauts katra degvielas litra cenā. Tātad sanāk, ka automašīnu īpašnieki un lietotāji ir samaksājuši par to, lai ceļi būtu kārtībā, taču tieši nepieciešamās kārtības nav.
Šis nav gadījums, kad varētu pateikt pensionāram, ka viņa pensija ir maziņa, jo viņš ekonomiski aktīvā vecuma laikā ir kūtri maksājis sociālo nodokli, dodams priekšroku algas saņemšanai aploksnē. Vienkārši nauda, ko patērētāji samaksā par ceļiem, tiek iztērēta kaut kam citam. Risinājums šai problēmai ir tikai viens, turklāt gaužām vienkāršs - ar steigu ir jāatgriežas pie speciālā autoceļu budžeta, kurā tiktu novirzīti visi degvielas akcīzes nodokļa veidā iekasētie līdzekļi. Protams, vadība var ķerties pie savām standartfrāzēm par budžeta konsolidāciju, nepieciešamību novirzīt līdzekļus citiem mērķiem un tamlīdzīgām lietām. Taču, domājams, arī no valsts budžeta viedokļa ekonomiski izdevīgāk sanāktu novirzīt ceļiem tiem pienākošos naudu, nekā, maksāt neskaitāmas atlīdzības autovadītājiem, kad viņu pacietības vadzis beidzot būs pilns un viņi par katru auto bojājumu dosies uz tiesu.
Galu galā nevajag aizmirst, ka ceļš atbilstoši juristu atzinumiem ir tāds pats satiksmes dalībnieks kā auto, un tas nozīmē, ka tā uzturētājam ir jāatbild par paša izraisītajiem satiksmes negadījumiem un jāmaksā cietušajiem. Vai varbūt valdība ierosinās ieviest OCTA arī ceļiem?!
