DB viedoklis: Nodokļus mēs necelsim, tikai izlīdzināsim 

Valdība atrod ekselentu atrunu, kā maskēt nodokļu pieaugumu, tomēr īlenu maisā nenoslēpsi, lai kā censtos

Līva Melbārzde, DB galvenā redaktore, 2016. gada 26. septembris plkst. 8:00

Foto: no DB arhīva

Valdības ministri vairākkārt ir publiski ziņojuši, ka, veidojot 2017. gada budžetu, nodokļi šoreiz netiks celti. Patiesība tomēr izskatās savādāka, par ko liecina politiķu teju vai izmisīga vēlme, slēpjoties aiz vairāk vai mazāk krāšņām frāzēm, nodokļus tomēr arī nākamgad paaugstināt.

Kā savādāk lai nodēvē valdības vēlmi iekasēt budžetā vairāk, būtiski palielinot nodokli tādam vitāli svarīgam resursam kā ūdens? Virmo arī visādas idejas, kā padarīt dārgāku automašīnu lietošanu. Spiediens ir arī uz finanšu sektoru – ir vēlme padarīt bankas teju vai par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) piedēkli, liekot tām kontrolēt un ziņot praktiski par katru kustību savu klientu kontos. Tas, protams, nav tik vienkārši uzreiz ieviešams, tomēr ar katru šādu iniciatīvu mēs pievirzāmies soli tuvāk savulaik utopiskajai idejai, ka pēc būtības bankas nākotnē pat varētu aizstāt VID, automātiski veicot atskaitījumus valsts budžetam no savu klientu kontiem.

Savukārt par tādu jēdzienu kā privātums mēs tādējādi varētu pilnībā aizmirst. Protams, tā sauktie lielie pamatnodokļi jau pagaidām netiek aizskarti un to likmes līdz šim no valdības puses uz nākamo gadu vēl nav piedāvāts mainīt, tomēr vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda formulējums attiecībā uz dabas resursu nodokļa likmju palielināšanu liek domāt ļaunāko. Proti, viņš minējis, ka jāveic nevis šī nodokļa likmju paaugstināšana, bet gan izlīdzināšana, jo, redz, atsevišķiem dabas resursiem mums nodokļu likmes esot būtiski zemākas nekā kaimiņvalstīs. Ja šāds arguments «iet cauri», tad cik tur tālu līdz, piemēram, PVN «reģionālai izlīdzināšanai» kaut vai ar Dāniju? Arī peļņas nodoklim mums vēl ir milzīgas un neizmantotas «reģionālās izlīdzināšanas iespējas», īpaši tad, ja skatām visu Eiropas Savienības tirgu kopumā. Kā smejies – Francijā šī likme ir 38%, nevis nieka 15% kā Latvijā. Pat Igaunija, kas mums daudzējādā ziņā ir kā dadzis acī ar saviem kopumā izdevīgākajiem nosacījumiem uzņēmējdarbībai, šī nodokļa likmes ziņā no Latvijas tomēr atpaliek – «reģionālā izlīdzināšana» tam varētu pārvilkt svītru.

DB jau vairākkārt ir uzsvēris, ka nodokļu celšana nav risinājums kopējās tautsaimniecības situācijas uzlabošanai.

Taču neapšaubāmi tas ir krietni vienkāršāks ceļš nekā valsts pārvaldes tēriņu pārskatīšana un samazināšana. Taču jāņem vērā, ka šā brīža stāvokļa nopietnību nu jau publiski ir atzinuši pat ilgus gadus pie varas esošās Vienotības politiķi, piemēram, norādot uz ievērojamo ārvalstu investīciju apjoma kritumu Latvijā šā gada laikā. Kravu pārvadājumu skaits ir sarucis par 20%, mazinās arī sociālā nodokļa maksātāju skaits, bet mazais bizness turpina sēdēt uz pulvera mucas, gaidot mikrouzņēmumu nodokļa galīgo nāves spriedumu. Tāds vispārējs gaidīšanas režīms, iespējams, pirms koferu krāmēšanas.

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru