Lai arī olimpiskās spēles ir izcilu sportisko sasniegumu demonstrēšanas svētki, aizkulisēs galveno lomu nereti spēlē politika un nauda
Līdz ar to, lai cik ļoti mēs arī fanotu par saviem sportistiem un sportu kā tādu, kopumā politika un bizness jau sen nekādi nav nošķirami no šī vērienīgā pasākuma. Ja reiz tā, tad Latvijai to, protams, vajadzētu censties izmantot savās interesēs, ko Latvijas prezidents Andris Bērziņš varbūt arī darīs, jo viņš atšķirībā no vairāku citu valstu vadītājiem Soču olimpiādi tomēr apmeklē. Ja vēl mūsu sportistiem būs labi rezultāti, tad kaut kas no tā varētu atlēkt arī Latvijas biznesam, piemēram, uzņēmumam AB Metal, kas ražo Latvijas skeletona izlases ragavu slieces.
Šķiet, ka nevienam politiskās scēnas vērotājam nav šaubu, ka Soču olimpiskās spēles patiesībā varētu saukt par Putina olimpiādi, kurā viņš iecerējis mirdzēt pilnā godībā. Ne jau velti viņš šo spēļu rīkošanai izvēlējās par Krievijas Rivjēru sauktos Sočus, turklāt, pēc paša sacītā, šo lēmumu viņš pieņēma jau savas pirmās prezidentūras laikā, braukājot džipā pa šo apvidu. Tāpēc laikam arī likumsakarīgi, ka Soču olimpiāde ir visdārgākā visā olimpisko spēļu vēsturē – oficiāli šo spēļu izmaksas sasniegušas 54 miljardus eiro, lai gan vairāki eksperti norāda, ka patiesās izmaksas jau pārsniegušas 60 miljardus eiro. Turklāt kritiķi piebilst, ka vismaz 20% no šīm izmaksām jau nonākušas oligarhu un citu Kremlim draudzīgu cilvēku kabatās. Jāteic, ka Putins nav pirmais politiskais līderis, kas vēlējies izcelties tieši ar olimpiskajām spēlēm – 1936. gadā Berlīnē to darīja arī Ādolfs Hitlers, ar miermīlīgu sporta spēļu šovu cenšoties slāpēt dažās valstīs radušās aizdomas par saviem patiesajiem nolūkiem.
