Sākot ar brīdi, kad Tautas partija (TP) nolēma pamest Valda Dombrovska (JL) valdību, valstī ir sācies sava veida politiskais cirks, kam var atrast dažādus iemeslus, bet jēgu noteikti ne.

Jau pati TP aiziešana vairāk ir vērtējama kā uzmanības pievēršana pirms vēlēšanām, kas nu faktiski rezultējas ar satuvināšanos ar citu opozīcijas partiju - LPP/LC. Taču atlikusī koalīcija acīmredzot arī ir nolēmusi sabiedrībai nelikt garlaikoties un uzsākusi sava veida šovu ar nosaukumu «Meklējam ministrus!».

Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs, ņemot vērā, ka līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir atlikuši vien pieci mēneši, un tik īsu brīdi būtu pilnīgi pietiekami, ja Dombrovskis saglabātu pašreizējo kārtību, kad trūkstošos ministrus aizstāj esošie.

Otrkārt, vienkārši fascinējošs ir veids, kā notiek jauno ministru izvēle. Redzot, kādu spītību izrāda viena otra partija, piemēram, attiecībā uz jauno tieslietu ministra kandidātu, rodas iespaids, ka ir sākusies valdības veidošana turpmākajiem četriem gadiem. Turklāt notiekošais šajā sakarā ļoti skaidri parāda — lai arī opozīcijā ir pārgājusi vien TP, arī par kaut cik vienotu koalīciju pašreiz ir grūti runāt. Politiskie spēki ir tik ļoti pārņemti ar vēlēšanu gaidām, ka principā politisko spektru Saeimā varētu raksturot šādi: ir premjers Dombrovskis un ir partijas, kas darbojas katra pati par sevi, daudz neinteresējoties, ko par to domā pārējās.

Treškārt, diemžēl ar nekonsekvenci izceļas arī pats premjers. Proti, labi atmiņā ir palikuši paziņojumi, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (RAPLM) vajadzētu likvidēt, bet nu pēc sarunām ar dažiem deputātiem izrādās, ka tā vis laikam nebūs.

Protams, varētu pieļaut, ka ir saprasts — pēc vēlēšanām ievēlētie politiskie līderi tāpat veidos valdību ar tik lielu ministriju skaitu, cik būs nepieciešams, lai apmierināti būtu visi potenciālās koalīcijas partneri. Taču vairāk gan izskatās, ka RAPLM tiek izmantota kā sava veida maiņas monēta, ar kuras palīdzību nodrošināt, lai Dombrovska valdība turpmākos mēnešus vēl pastāvētu.

To visu redzot, rodas jautājums — kāds gan no visas šīs epopejas labums sabiedrībai, tostarp uzņēmējiem, no kuru maksātās nodokļu naudas politiķi dzīvo? Nekāds! Tā vietā, lai visus spēkus veltītu sasāpējušo ekonomisko problēmu risināšanai, priekšroka tiek dota politiskā tirgus mutuļošanai. Politiķiem šobrīd ir ārkārtīgi izdevīgi, lai sabiedrība vēl dažus mēnešus «šūmētos» par ģenerālprokurora ievēlēšanu, par politisko organizāciju saliedēšanos, par ministru meklēšanu un citiem visnotaļ politiskiem jautājumiem. Tas šiem cilvēkiem tomēr ir salīdzinoši izdevīgāk nekā atcerēšanās, kuras ir tās partijas, kas pēdējos četrus gadus ir staigājušas pa Saeimas un Ministru kabineta gaiteņiem un kuru laikā valsts nonāca tādā situācijā, kādā ir šobrīd, kad politorganizācijām ir jāsāk sevi pozicionēt zem pavisam citiem nosaukumiem — Vienotība, (AŠ)² utt.