http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(420).jpg

Latvija, protams, ir malacīte, ka izpildījusi ES dotos uzdevumus un sabalansējusi savu zvejas floti jeb sagriezusi noteiktu kuģu daudzumu, tomēr naudas tās atjaunošanai nebūs…

Principā tā būtu jāraksturo ES jūrlietu un zivsaimniecības komisāres Marijas Damanaki paustais, viesojoties Latvijā. Ar to vien grieķu izcelsmes Briseles kundzes atziņu absurds nebeidzās. Tālāk tika atzīts, ka atšķirībā no Latvijas Dienvideiropas alstis attiecīgās prasības diez ko nav izpildījušas, bet, kas notiek vienā otrā krastmalā, viņai vispār nav ne jausmas.

Turklāt tik liels ES atbalsts, kāds tas ir, piemēram, Zviedrijai, mums arī diez ko cerīgi neizskatās, lai gan zviedri Baltijas jūrā noķertās brētliņas samaļ miltos, bet Latvijas uzņēmumi no tām ražo produktu ar augstu pievienoto vērtību, no kura lielākā daļa, starp citu, tiek eksportēta uz trešo valstu tirgiem.

Vienkārši sakot, bija jūtams, ka komisāre Damanaki nāk tieši no Grieķijas, kur valda ļoti interesanta attieksme pret dažādām lietām, proti, lai jau vieni dara, kā ir pareizi, bet otri - kā gribas. Savukārt Latvijai notikušajam vajadzētu kalpot par labu mācību attiecībā uz sistēmu, kāda valda ES droši vien kopš tās pastāvēšanas pirmsākumiem. Redz, ir jau saprotami, ka tādā veidojumā, kāds ir ES, pastāv savi noteikumi, direktīvas, prasības un regulas. Tomēr liela daļa valstu, un nereti runa ir tieši par ekonomiski attīstītajām valstīm, pirms sākšanas kādu no tām ieviest rūpīgi izkalkulē, cik lielā mērā šāds solis perspektīvā būs izdevīgs būs pašmāju tautsaimniecībai. Nevis lielās varenās ES, bet gan konkrēti Francijas, konkrēti Itālijas utt. tautsaimniecībai.

Savukārt Latvija visus gadus kopš iestājas ES (un arī kādu laiku pirms tam) ir, tēlaini sakot, vilkusi bikses pār galvu, pildot dažādas prasības, jo ES tā prasa. Rezultātā mūsu zivsaimniecība vārda tiešā nozīmē ir palikusi pie sasistas siles - prasības izpildītas, bet naudas flotes modernizācijai, atjaunošanai nav un nebūs. Atliek vien parēķināt, vai izdevīgāk nebūtu sanācis, ja tos līdzekļus, ko mūsu zivsaimniecības sektors gadu gaitā ir tērējis ES prasību ieviešanai, ekonomiski izdevīgāk nebūtu bijis investēt nepieciešamo jauno kuģu iegādei. Taču šābrīža situācija ir totāli paradoksāla: brētliņu miltos samalējiem skandināviem ir augsta līmeņa zvejas kuģi, bet ausgtās produkcijas ražotājiem latviešiem - vecie, sagrabējušie. Varena ekonomiskā loģika ES ietvaros!

Un vēl… Acīm redzami mūsu valsts amatpersonām ir jāpieliek visas pūles, lai panāktu, ka turpmākajos gados nozvejas nosacījumi tiešām netiek piemēroti viesiem ES reģioniem vienādi. Ja tas neizdosies, mums pilnā mērā atkārtosies Ņikitas Hruščova kukurūzas politika Padomju savienības gados - tas nekas, ka noteiktos reģionos tā neaug, bet vienalga vajag, turklāt obligāti!

Citiem vārdiem sakot, pat Briseles amatpersonām būtu jāsaprot, ka nav loģiski noteikt vienādas nozvejas kvotas, piemēram, Baltijas jūrā un Vidusjūrā.