Tam, kas izskanējis no Latvijas Bankas vadītāja mutes, bijis lemts piepildīties.
Proti, iestāšanās eirozonā nav nesusi tūlītēju kardinālu dzīves sadārdzināšanos.
Pateicoties aizvien krītošajai inflācijai, pagājušo gadu Latvijas strādājošie iedzīvotāji varētu uzskatīt par vienu no veiksmīgākajiem kopš valsts neatkarības atjaunošanas, kad saskaņā ar ekspertu prognozēto 5–6% vidējās algas pieaugumu valstī ir pavadījusi nulles vērta inflācija. Proti, var teikt, ka vidējais strādājošais kļuvis par pieciem sešiem procentiem turīgāks. Tas, protams, atpaliek no tā, ko redzējām pagājušās desmitgades vidū, taču ir pietiekami daudz, lai gadu varētu uzskatīt par veiksmīgu. Turklāt oficiālās darba samaksas un inflācijas kontekstā mūsu nodarbināto iedzīvotāju pirktspēja atrodas apmēram četru piecu procentu attālumā no 2008. gada, kad tika sasniegts iepriekšējais augstākais punkts labklājības jomā.
Pašreizējā situācijas attīstība vedina domāt, ka uz uzlabojumiem varam cerēt arī šogad, un, ja vien saglabāsies līdzšinējā patēriņa cenu dinamika, tad strādājošo iedzīvotāju pirktspējas jomā nonāksim turpat, kur 2008. gadā, un, ja paveiksies, tad, iespējams, minēto rādītāju par kādu procentpunktu pārsniegsim. Tomēr ir jārēķinās, ka šāda situācija nevar saglabāties ilgstoši. Samērā strauja ekonomiskā izaugsme nav savienojama ar dzīvošanu bez inflācijas. Vismaz par to liecina iepriekšējo gadsimtu pieredze. Patiesības labad ir vērts piebilst, ka tā pāris procentu inflācija, ko eksperti šogad prognozē, galvenokārt saistīta ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju. Tātad, ja pieņemam, ka bāzes izmaksu posteņi saglabājas līdzšinējā līmenī, tad uzņēmējdarbībā cerēt uz peļņas pieaugumu īsti nevar. Tas savukārt ir viens no faktoriem, kas var izraisīt deflācijas spirāli un veselu negatīvu pavērsienu ķēdi.
Latvijas iedzīvotājiem ekonomikas kontekstā aizvadītajā gadā ir klājies samērā labi pateicoties tam, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem cenas pasaules preču biržas ir mērojušas lejupceļu. Šai it kā labvēlīgajai situācijai iemels ir meklējams pagājušās desmitgades finanšu tirgus pārmērībās, kad cenas auga itin visam un tirgoņi preču biržās nepievērsa uzmanību tam, vai pieprasījuma izmaiņas ir adekvātas uzpūstajām izejvielu cenām. Tomēr, ja cenu stagnēšana vai pat lejupslīde sāk ieilgt, kā tas notiek patlaban, tas rada aizdomas, ka vienkāršu cenu korekciju biržā sāk nomainīt faktori, kas saistīti ar izejvielu patērētāju saražotās produkcijas pārdošanas grūtībām.
Pārdošanas cenu palielināšanas grūtības norāda uz zemu pircēju aktivitāti, savukārt tā liecina par varbūtēju pasūtījumu apjomu samazināšanos, kā rezultātā sarūk pieprasījums pēc darbarokām, ar no tā izrietošo labklājības mazināšanos. Kā liecina Japānas pieredze, šis process var vilkties desmitgades. Pašreizējā situācija neļauj izslēgt, ka arī Eiropa ir jaunu ekonomisko nepatikšanu priekšvakarā. Latvijai tas nenozīmētu līdzīgu kritumu kā pagājušās desmitgades izskaņā, taču ļoti ticamu stagnāciju gan. Potenciālās krīzes smagums ir atkarīgs no tā, cik būtisku triecienu izjutīs globālā finanšu sistēma un cik ļoti tas ietekmēs kreditēšanu Latvijā. Lai arī nosacīti lielāko triecienu vajadzētu izjust eksportētājiem, tomēr produkcijas pievienotās vērtības kāpināšana un orientēšanās uz nišas produktiem Latvijas ražotājus dažādu veidu ekonomiskajiem satricinājumiem ir padarījusi daudz gatavākus, nekā tas bijis jebkad iepriekš.