Pagāja vairāk nekā gads, kopš Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība pieņēma lēmumu par Parex bankas pārņemšanu, līdz Latvijas valstsvīriem ienāca prātā pieņemt lēmumu, kas liegtu tās kādreizējiem akcionāriem Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim saņemt brangus procentus no noguldījumiem šajā finanšu institūcijā.
Ko nu šeit varētu teikt — labāk vēlu nekā nekad. Jāatzīst, ka situācija saistībā ar šoi banku ir izveidojusies absolūti muļķīga. Nav noslēpums, ka kopš pārņemšanas Parex banka nav spējusi nostrādāt, pilnībā balstoties uz saviem līdzekļiem, nevienu brīdi. Proti, valstij nepārtraukti ir bijis no sava budžeta «jāpumpē» tajā nauda, un šeit runa ir nevis par dažiem tūkstošiem vai miljoniem, bet gan aptuveni vienu miljardu latu.
Savulaik, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Latvijas sabiedrību šokēja tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Tad nu jāteic, ka toreizējie trīs miljoni salīdzinājumā ar to naudu, ko nepilna pusotra gada laikā no nodokļu maksātaju kabatām ir apguvusi Parex banka, tāds nieks vien šķiet. Kad un par kadu summu šo banku kadreiz dzīvē varbūt izdosies pārdot, šobrīd tā īsti nav skaidrs. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Irēna Krūmane intervijā DB ir atzinusi, ka tāda, kāda Parex banka ir šobrīd, tā nevienam investoram nav vajadzīga, un tāpēc ir nepieciešama tās reorganizācija. Tas nozīmē, ka līdz bankas iespējamajai pārdošanai paies vēl nenoteikts laiks sprīdis, un nav arī garantijas, ka valsts no šīs bankas jebkad atgūs to summu, ko ir ieguldījusi un, iespējams, vēl ieguldīs. Tādējādi paradokss slēpjas faktā, ka šīs bankas stutēšanai tiek izmantota mūsu visu nauda, turklāt vēl ņemot aizdevumu no starptautiskajām organizācijām, bet divi kungi, kuri paspēja Parex banku «nolaist līdz kliņķim», šobrīd saņem labumu no jau minētās naudas.
Atbilstoši valdības pieņemtajam lēmumam, šis paradokss, sākot ar šā gada pirmo jūniju varētu tikt novērsts, taču te būtu jārēķinās ar kādu iespējamo problēmu. Redz, ja, pārņemot šo banku, toreizējā valdība būtu rīkojusies kaut cik gudri, jau pārņemšanas līgumā tiktu paredzēts, ka Kargins un Krasovickis nekad dzīvē no šīs bankas nekādu labumu gūt nevar. Tomēr, kā zināms, tas izdarīts netika. Šādu normu piemērojot pusotru gadu vēlāk, valdība riskē panākt, ka pret Latvijas valsti tiek ierosināta kārtējā tiesvedība, kurās mums, starp citu, diez kā spoži nevadas. Respektīvi, lai gan pēc taisnīguma valdības lēmums ir pareizs, var gadīties, ka no juridiskā aspekta tas tiks uzskatīts par noteikumu maiņu spēles laikā.
Līdz ar to pašlaik ir steidzami jāizvērtē, kādas var būt minētā valdības lēmuma juridiskās sekas. Tāpat, iespējams, tiesas ceļā ir pēdējais laiks tikt skaidrībā, kāda ir to personāžu loma, kuri pieņēma lēmumu un parakstīja attiecīgos dokumentus par Parex pārņemšanu tā, ka pēc tam ir valdībā jāpieņem speciāli grozījumi Kredītiestāžu likumā, kas faktiski ir paredzēti diviem cilvēkiem.
