Reforma reformas pēc - šāda atziņa nāk prātā, redzot Latvijas valstsiestāžu, pārsvarā ministriju plānotos tēriņus dažādu funkciju apmaksai. Runa ir par minstriju plāniem pirkt dažādus ārpakalpojumus, šim mērķim tērējot kopumā vairāk par 14 milj. Ls.
Teorētiski, protams, viss ir labākajā kārtībā. Gan varas gaiteņos, gan publiskajā telpā nepārtraukti ir ticis klaigāts, ka Latvijā ir nepieciešams veikt reformas, un ministrijas tās arī veic. Daļa ministriju vairs nealgo apkopējas, tulkus un pat grāmatvežus, attiecīgajās sfērās dodot priekšroku ārpakalpojumu pirkšanai. Tomēr, redzot praktisko rezultātu, gribas teikt - labāk jau nu nebūtu neko reformējuši…
Kāds tad ir strukturālo reformu pamatuzdevums milzīga valsts budžeta deficīta apstākļos - pārkārtot institūciju, organizāciju, iestāžu darbu tā, lai izdevumi to uzturēšanai samazinātos. Savukārt šajā gadījumā noteiktu funkciju īstenošanai šogad, pērkot ārpakalpojumus, paredzēts tērēt vismaz par 1,1 milj. Ls vairāk nekā gadu iepriekš, kad šiem mērķiem tika izmantoti štata darbinieki. Citiem vārdiem sakot, kūsājoša darba imitācija valsts aparātā ir, bet jēgas no tās, kā redzams, nekādas. Nenoliedzami valsts veic daļu tādu funkciju, ar ko tai nebūtu jānodarbojas, taču, izvēloties starp saviem štata darbiniekiem un ārpakalpojumiem, loģiskāk gan būtu dot priekšroku ekonomiski izdevīgākajam darba modelim.
Taču vēl absurdāk ir tas, ka neoficiāli tiek atzīts - ārpakalpojumi tiek pirkti no atlaistajiem vai pat esošajiem darbiniekiem. Kāds privātuzņēmējs nesen atzina, ka arī bijis spiests optimizēt izdevumus, samazinot darbinieku skaitu, un teica - ziniet, bet nav jau nekādu problēmu - vienkārši tagad faksu nosūtu un kafiju uzvāru pats, nevis uzdodu to diviem darbiniekiem. Privātbiznesā strādājošajiem ir skaidrs, ka reformu veikšanai ir jānotiek ar konkrētu jēgu, savukārt valsts naudu joprojām neskaita, taču iedzīvotājiem nenogurstoši stāsta, cik svarīgi ir savilkt jostas. Latvijā ne reizi vien dzirdēti stāsti par to, ka valsts institūcijas tiek reformētas, departamentus pārdēvējot par nodaļām (vai otrādi), bet divu vadošu teātru direktori ārpakalpojumu veidā pērk eksperta pakalpojumus viens no otra.
Problēma ļoti lielā mērā ir faktā, ka valsts ietāžu darbinieki, tostarp to līderi, jo-projām dzīvo ar apziņu, ka ir gandrīz vai vienalga, cik daudz naudas, piemēram, gada laikā tiek iztērēts, jo vienmēr taču ir tādas opcijas kā budžeta grozījumi, valsts aizņēmuma palielināšana, līdzekļi neparedzētiem gadījumiem un tamlīdzīgas «ekstras», kādu privātbiznesā nav.
Kamēr ministriju un to pakļautības iestāžu vadītājiem netiks noteikti konkrēti budžeta rāmji, kuros ir jāiekļaujas un personīgai materiālā atbildība par to neievērošanu, nodokļu maksātāju naudas ķēzīšana turpināsies uz nebēdu. Ir saprotams, ka papildu nauda ir vajadzīga saistībā ar dažādiem ārkārtas gadījumiem, bet apkopēju vai grāmatvežu algošanu par kaut ko ārkārtēju gan nevar uzskatīt.