http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(409).jpg
Latvijas energoapgādes sistēmai jākļūst pēc iespējas zaļākai, mums ir jāražo pēc iespējas vairāk atjaunojamo energoresursu un jāmazinā atkarība no nesimpātiskās kaimiņos esošās lielvalsts resursiem… Tie visi ir saukļi, kas jau neskaitāmus gadus ir skandēti dažādos līmeņos.
Tādēļ nav brīnums, ka daļa iedzīvotāju nolēma izmantot Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) līdzfinansētās programmas, lai paši piedalītos elektroenerģijas ražošanā - uzstādītu saules baterijas, vēja ģeneratorus utt. Kā zināms, KPFI ietvaros zināma naudas summa ir jāiegulda no paša kabatas, un tas nozīmē, ka iedzīvotāji ir investējuši, lai piedalītos atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanā - kaut arī ļoti nelielā apmērā. Taču izrādījies, ka vienīgais veids, kā šādi mazie investori var izmantot pašu saražoto enerģiju, ir nodošana valsts kompānijas Latvenergo meitas uzņēmumam Sadales tīkli, turklāt par to pat nesaņemot pilnīgi nekādu samaksu. Un tālāk jau sākas kārtējais absurdais stāsts par Latvijas valdību, kur vienai ministrijai nav ne jausmas, ko dara otra, bet gadījumā, ja attiecīgajā procesā ir iesaistīta vēl arī trešā, vakars uz ezera garantēts.
Redz, attiecīgo konkursu KPFI līdzekļu apguvei izsludinājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARM), taču atbildīgā par Atjaunojamo energoresursu likumu, kurā vajadzētu būt atrunātai minētajai apmaksas sistēmai, bet kurš joprojām nav pieņemts, ir Ekonomikas ministrija.
Acīmredzot Latvijas gadījumā problēma ir tā, ka viena no tām atrodas uz Ģertrūdes un Brīvības ielas krustojuma, bet otra - Vecrīgā, un tādējādi satikties abu ministriju atbildīgajiem darbiniekiem, lai izrunātu radušos problēmu un rastu optimālu risinājumu, vienkārši nav iespējams. Ir saprotams, ka KPFI līdzekļi attiecīgajā programmā bija jāapgūst, kamēr tie bija pieejami, bet problēma vistiešākajā mērā slēpjas apstāklī, ka nepieciešamos normatīvos dokumentus, kas vajadzīgi šīs naudas veiksmīgai apguvei mūsu valsts aparāts savlaicīgi nepamanījās izstrādāt. Rezultāts gan ir tradicionāls - kaut ko nepamanīja, nesaprata un neizdarīja valsts amatpersonas, bet vienīgie cietēji ir investori, kuri iesaistījās šīs naudas apguvē. Enerģija nu ir saražota, tā kaut kur jāliek, vienīgais veids, kur to var likt, ir Sadales tīkli, bet likumdošanas normas naudas iekasēšanai par saražoto - nav. Protams, vēl jau ir VARAM ieteikums šo enerģiju uzkrāt… Taču arī šajā jomā VARAM darbiniekiem varbūt vajadzētu pakonsultēties pie kolēģiem Ekonomikas ministrijā, kuri izstāstītu, ka elektroenerģija nav zapte, kuru var uzkrāt burciņā zem vāciņa.
Jebkurā gadījumā skumjākais šajā stāstā ir tas, ka iedzīvotāji, uzņēmumi, kuri ir spēruši konkrētus soļus, strādājuši, lai vismaz nelielā apmērā vairotu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, kārtējo reizi ir palikuši tādā kā muļķa lomā. Atbilstoši valsts spējai reaģēt uz dažādiem procesiem, ievērojami izdevīgāk būtu bijis pirkt ar dabasgāzes dedzināšanas palīdzību iegūto enerģiju.
