Apetīte aug ēdot. Ar šo vispār zināmo teicienu varētu raksturot pašreizējās valdības koalīcijas vadošās partijas Vienotības jau manāmos uzstādījumus attiecībā uz nākamās valdības veidošanu
Neraugoties uz to, ka vēlētājiem cītīgi stāstīts – tieši ar Vienotības palīdzību ir pārvarēta ekonomikas krīze un valdību veido finanšu profesionāļi, ekonomiskie procesi un politiķu darbošanās vedina domāt, ka potenciālā valsti stūrējošā koalīcija iespējamajām negācijām ekonomikā būs tikpat negatava kā Aigara Kalvīša vai Ivara Godmaņa valdība pagājušās desmitgades izskaņā.
Patiesībā jau valdību iespējas manevrēt mūslaiku globālo ekonomisko procesu mijiedarbībā ir visai ierobežotas. Tāpēc diezin vai Kalvītis būtu vienīgais iepriekšējā tautsaimniecības sabrukuma vaininieks Latvijā, tāpat kā nebūtu korekti slavināt tikai Vienotību par to, ka tā būtu pārvarējusi ekonomisko krīzi. To, vai mēs dzīvojam labāk vai sliktāk, lielā mērā nosaka ekonomikas cikliskums. Fakts, ka 2010. gadā situācija Latvijā sāka uzlaboties, bija saistīts ar strauju eksporta pieaugumu pēc tam, kad pēc 2008. – 2009. gada finanšu satricinājumiem atjaunojās globālās korporatīvās piegādes, nevis ar kādas partijas pavicinātu brīnumnūjiņu vai specifisku pieeju budžeta jautājumu risināšanā. Vienlaikus ir jāatzīst, ka globālo procesu izraisītās ekonomiskās negācijas valdības var nedaudz mīkstināt. Taču patlaban šķiet, ka varbūtējiem situācijas saasinājumiem potenciālā valdība nav vairāk gatava par tām, kas pie Latvijas stūres bija 2007. vai 2008. gadā.
Par to, ka procesi neiet tādā gultnē, kas varētu sekmēt tautsaimniecības attīstību, liecina arī ekonomikai draudzīgu likumdošanas aktu trūkums. Šajā gadījumā runa nav par apšaubāmiem Hipotēku bankas un Citadeles pārdošanas procesiem vai nesen pieņemtajām izmaiņām Maksātnespējas likumā ar nolikto atslēgu principa ieviešanu. Runa ir par to, ka valsts rīcībā nav instrumentu, lai radītu labvēlīgākus nosacījumus tautsaimniecības attīstībai, un tas jau patlaban izpaužas valsts ekonomikas struktūrā un izaugsmes tempos. Ar to lielā mērā var saistīt valdības amatpersonu izteikumu maiņu, apmēram pēdējo pusgadu izpaliekot kādreiz tik centīgi deldētajai frāzei par to, ka Latvija ir straujāk augošā ekonomika Eiropā. Sevis slavināšana izpaliek, jo statistika nepielūdzami rāda, ka Latvijas tautsaimniecība bremzējas un ar katru ceturksni tas kļūst aizvien pamanāmāk. Šā gada vidū ekonomiskās izaugsmes tempi, rēķinot gada izteiksmē, salīdzinājumā ar atbilstošu periodu pērn ir sarukuši uz pusi – no 4,6% līdz 2,3%.
Arī ekonomikas struktūra šobrīd pamazām pārvēršas par tādu, kura neliecina par ilgtspējīgu valsts attīstību, aizvien izteiktāk dominējot tām priekšplānā nozarēm, kuras bija priekšplānā «treknajos gados», savukārt ražošanas sektors savu nozīmi pamazām zaudē. Šā gada otrajā ceturksnī eksporta stūrakmens – apstrādes rūpniecības – īpatsvars kopējā ekonomikas struktūrā sasniedza vien 12,8%, kas ir par procentpunktu mazāk nekā trīs gadus iepriekš. Līdzīgi ir ar lauksaimniecību, kuras īpatsvars pēdējo triju gadu laikā ir sarucis no 4,5% līdz 4%. Svarīga ir nevis šī procentpunktu starpība, bet gan atziņa, ka cerības uz ražojošo sektoru nozīmes pieaugumu tautsaimniecībā sāk zust un šajā gadījumā pat nav vērts pieminēt atsevišķu politiķu solījumus par ražotni katrā pagastā. Tas savukārt vedina domāt, ka iespējamās krīzes atkārtošanās gadījumā Latvijai var būt tikpat grūti manevrēt, kā tas bija pagājušajā desmitgadē. Turklāt tāds instruments kā nodokļu palielināšana var nedarboties, jo vairākās pozīcijās nodokļu slogs ir augstāks nekā pirms krīzes. Taču, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa mazināšana šobrīd gan ļautu uzņēmumiem iesaldēt mazāku līdzekļu apjomu, gan radītu iemeslu patērētāju aktivitātes pieaugumam. Šobrīd šķiet, ka valsts «veiksmes stāsts» ir saistīts ne tik daudz ar mērķtiecīgu darbu ekonomisko nosacījumu uzlabošanā, piemēram, beidzot atrisinot jau gadu desmitus muļļāto jautājumu par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli, bet gan ar budžeta sabalansēšanu uz augstāku nodokļa likmju rēķina. Līdz ar to jautājums, kas notiks brīdī, kad pašreizējais pieticīgais ekonomikas pieaugums būs sadilis līdz nullei, kļūst aizvien aktuālāks, sevišķi jau tiem, kuri savu izvēli vēlēšanās izdarīja, balstoties uz solījumiem par minimālās algas un nodokļiem neapliekamā minimuma palielināšanu.
