Karikatūra: Agris Liepiņš, Dienas Mediji

Db viedoklis: Velns baidās no krusta, mūsu valsts politiķi - no 16. marta 

""

Dienas Bizness, 2012. gada 15. marts plkst. 7:37

16. marts Latvijai allaž ir bijis sarežģīts datums. Vieni grib pieminēt savus kritušos cīņubiedrus, otri - uzpucēt savu polittēlu sabiedrības acīs, trešie - mēģināt kompromitēt Latviju kā valsti, melojot starptautiskajai sabiedrībai, ka pa Rīgas ielām maršējot nacisti.

Jebkurā gadījumā vienmēr, vēl nepienākot attiecīgajam datumam, katru gadu ir skaidrs, ka ļembasts ir garantēts, turklāt visai pamatīgā līmenī.

Nenoliedzami šeit var gari un plaši diskutēt, cik daudz vai, pareizāk sakot, maz Latvijas valsts ir ieguldījusi vēsturisko faktu skaidrošanā vietējai un starptautiskajai sabiedrībai, taču situācija nu ir tāda, kāda ir, un uz to ir adekvāti jāreaģē. Nu, valsts politiskajiem līderiem vajadzētu būt gataviem iesaistīties iespējamo konfliktu regulēšanā. Tā tas būtu daudzās citās pasaules valstīs. Latvijā acīmredzot politiskā elite ir gudrāka un labi saprot - jo tuvāk «frontes līnijai» katrs konkrētais cilvēks atradīsies, jo vieglāk viņam būs sašmucēt savu mundieri. Rezultātā šajā laikā liela daļa ministru atradīsies kaut kur ārvalstu komandējumos, premjera Valda Dombrovska pienākumus pilda labklājības ministre Ilze Viņķele, bet Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš ir atvaļinājumā, aizvieto Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Protams, katrs no viņiem droši vien ir gatavs ar teju vai dokumentu ķīpām pierādīt, ka runa ir par jau sen ieplānotiem pasākumiem, ka braucieniem nav nekāda sakara ar leģionāru dienu un viss ir tikai viena liela sagadīšanās. Izslēgt, protams, to nevar. Taču vairāk gan izskatās pēc nodrošināšanās ar iespēju mazgāt rokas nevainībā gadījumā, ja kaut kas fundamentāli nobrūk, un attiecīgā datuma pasākumi beidzas, piemēram, ar starptautisku skandālu. Ironiski, protams, sanāk, bet acīmredzamo nenoslēpt - no kādreizējiem leģionāriem, kuri šobrīd ir jau ļoti veci cilvēki, mūk pašmāju politiķi.

Neapskaužamākajā situācijā šajā kontekstā, protams, ir Nacionālās apvienības virzītie ministri, piemēram kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Redz, no vienas puses, premjers savulaik ir licis saprast, ka ministriem, kuri piedalīsies 16. marta pasākumos, viņa valdībā neesot vietas. No otras puses, sēdēt mājās un bailēs par savu krēslu neiziet ielās šie politiķi arī diez ko nevar, jo kaut ko tādu varētu nepiedot viņu elektorāts. Savukārt atrašanās ārzemēs ir ļoti parocīga, jo var pateikt - es jau labprāt, bet bija jābrauc.

Nav jau svarīgi, kurš valsts pārstāvis piedalās attiecīgā datuma pasākumos, bet kurš - nepiedalās. Tā principā ir katra cilvēka personīga izvēle - dzīvojam taču demokrātiskā valstī. Runa ir par to, ka laikā, kad drošības iestādes mēģina nepieļaut nevēlamu personu iebraukšanu valstī, kad tiek skaidri pateikts, ka sabiedrisko kārtību 16. marta pasākumos nodrošinās 1200 policistu, ka ap Brīvības pieminekli kārtējo reizi tiks slietas barjeras, liela daļa politiskās elites vienkārši dod priekšroku turēties pa gabalu no notiekošā. Var jau būt, ka tā ir sagadīšanās, varbūt - politiskā stratēģija, bet varbūt - vienkārši mīkstčaulība.

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru
Tevi varētu interesēt
Nepalaid garām

SIA Rešetilovs aizvirzās no krīzes, ko uzņēmums savā 28 gadu pastāvēšanas laikā...

Nepilniem 40 000 mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem var nākties domāt par savu nākotni,...

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā...

Lai gan konkurence elektronikas mūzikas instrumentu ražošanas segmentā ik gadu saasinās, SIA...

Investējot 15 miljonus eiro, Salienā, Babītes novada Piņķos uzsākta King's College Britu...