DB viedoklis: Visus tā saucot, paši ir populisti 

Jācer, ka lēcieni jaunās «mēslu bedrēs» arī turpmāk notiks daudzmaz piesardzīgi un pakāpeniski

Jānis Šķupelis, DB Investora nodaļas redaktors, 2016. gada 15. decembris plkst. 8:12

Foto: no DB arhīva

Nominācijā par šā gada nevārdu viens no galvenajiem pretendentiem varētu būt «populisms». Pašlaik tas, šķiet, tiek lietots pa labi un pa kreisi, un vairs pat nav īsti svarīgi – vietā vai nevietā. Turklāt Rietumvalstīs jau manāma tāda retorika, kas paredz, ka visus, kas nepiekrīt kādai tajā brīdī dominējošajai pozīcijai, jānozākā par populistiem. Ļoti vienkārši un turklāt – tas ir modē! Pašreizējie varas politiķi mīl runāt par populisma draudiem, lai gan daudzi no tiem paši šajā ziņā nevar mazgāt rokas nevainībā.

Atliek vien paklausīties vai atcerēties viņu teikto pirms jebkurām nozīmīgākām vēlēšanām, kur bieži tiek skaļi paziņotas pievilcīgas idejas faktiski bez jebkādas reālistiski īstenojamas argumentācijas. Vai lepošanās ar panākumiem, kuriem pamatā ir citi faktori (piemēram, labvēlīgs ekonomikas cikls). Politiķa darbs pēc būtības saistās ar mērķi iegūt popularitāti, kur, ciniski sakot, visi līdzekļi labi. Arī es uz vispārējās apmātības fona esmu bieži piesaucis populismu – arī īpaši neiedziļinoties. Kā nekā – tas ir ļoti vienkāršs.

Var teikt, ka pierastais ir «zināmie mēsli», un tas, ar ko daudzmaz var rēķināties, vienmēr rada nosacītu stabilitātes sajūtu. Pat, ja zini, ka scenārijs ir briesmīgs, to pieņem un ar to sadzīvo. Savukārt neziņa mēdz būt neērtāka, un, iespējams, tādēļ iedzīvotāji turpina balstīt ierastos spēkus. Tas, protams, nebūt nav slikti, jo demokrātijas labākā un sliktākā īpašība reizē, šķiet, ir tā, ka tā ir lēna. Pēc būtības tam vajadzētu nozīmēt, ka ņurkošana «nezināmajos mēslos» ir pakāpeniskāka un nenotiek tūlītējas radikālas pārmaiņas.

Populisms, šķiet, kļuvis par iebiedēšanas vārdu, lai vietā noliktu opozīciju vai jaunus politiskos spēkus. Tiesa gan, tā ir bīstama spēle, jo parastais iedzīvotājs šobrīd par ierindas varas politiķi bieži nedomā neko labu, un pēdējo gadu laikā tas jau ir kļuvis gluži vai imūns pret pārmaiņām (milzīgas pārmaiņas nākušas līdz ar globālo finanšu krīzi, eirozonas parādu krīzi un reģiona bēgļu krīzi). Līdz ar to tālākas pārmaiņas viņu vairs īsti nebiedē un ir pat sajūta, ka tieši pašreizējie politiķi ir atbildīgi par ļoti radikālu notikumu iestāšanos. Tad, kad šāda persona nozākā pārējos par populistiem, tad vēlētājs visā notiekošajā nomana divkosību. Rezultātā rodas vēl labāks pamats protesta balsojumiem, kas būtībā jau tā lielā mērā ir pret varas politiķu bieži neko neizsakošu retoriku.

Pašlaik redzam, ka tā saucamo populistu uzvaras pie pasaules gala tomēr nenoved. Paldies var teikt lēnīgajai demokrātijai un droši vien tam, ka pie tās pieradusī lielākā daļa pašu tā saucamo populistu diez vai ir totāli psihopāti un mazohisti.

Protams, daži visā notiekošajā saskata vecā modeļa beigas, kad lietas bīdīja izglītotākā un situētākā sociālā un politiskā elite. Tie norāda, ka pašlaik pasaulei priekšā «vairākuma tirānijas laikmets», kad ļoti motivēts pūlis (un pūļa gudrība nemēdz būt gudrība) gribēs pārmaiņas, kuras būtībā ignorē ekonomiskos nosacījumus vai pat galu galā atceļ kādas ierastās tiesības un brīvības.

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru