Ar lauksaimniecību saistītā biznesā esmu vairāk nekā 25 gadus, esmu nomaksājis miljoniem eiro darba algās, miljoniem nodokļos, miljonus kredītiestādēm. Bet kur ir mani miljoni?
To DB intervijā vaicā zīmola Daugava izveidotājs Aigars Vaivars.
Ražošana nenotiek, visi cilvēki atlaisti. Šādi mediji interpretējuši jūsu biznesa situāciju. Kas tieši tiek pārdots un kāpēc?
Informācija ir izskanējusi nepareizi. DK Daugava pieder tikai piena pārstrādes rūpnīca. Rūpnīca savukārt pieder diviem īpašniekiem – viens ir Vaivars Aigars, kuram pieder 30%, otrs – divi Krievijas pilsoņi kopā ar Krievijas uzņēmumu Gogol-Mogol, viņiem kopā ir 70%. No Krievijas puses DK Daugavas darbība de iure ir pilnībā apturēta jau no rudens, kopš ieviesa embargo, jo tirgus pilnībā apstājās. Esmu arī izstājies no DK Daugava valdes, jo nevēlējos uzņemties saistības, kas varētu rasties pārējo īpašnieku darbības rezultātā. Mana firma Agrofirma Daugava ir noslēgusi līgumu ar piena rūpnīcu par tās izmantošanu, kur Agrofirma Daugava ir izvietojusi savu struktūrvienību un turpina ražot ar tiem strādniekiem, ko krievi atlaida, bet es pieņēmu atpakaļ. Viņi turpina strādāt tajā pašā rūpnīcā un ražo to pašu produkciju. Arī maizi turpinām cept.
Vai arī šobrīd, jau izlikta pārdošanā, ferma ar 400 lopiem funkcionē pilnībā?
Strādā pēc pilnas programmas, nekas nav apstājies. Lopu varbūt ir nedaudz mazāk, to skaits nemitīgi mainās. Teliņš dzimst, un galviņa ir klāt. Nekas nav apstājies un arī neapstāsies. Krievi ražoja galvenokārt puscieto sieru, bija panākta vienošanās, ka viņi tam bez maksas var izmantot Daugavas zīmolu, un to viņi arī darīja. Zīmolam ir gandrīz lielāka vērtība nekā pašai ražotnei. Zīmols ir pamats, lai tirgū vispār pastāvētu. Bet krievi nebija gatavi zīmolu pirkt. Viņi gribēja ražot arī mocarella tipa sieru, ko prese piešuva man, bet kaut kas tāds man pat sapņos nav rādījies.
Kam pašlaik pieder pārdošanai par 875 tūkst. eiro izliktās fermas, tikpat vērtā trīsstāvu māja, Sērenes maizes ceptuve par 485 tūkst., atpūtas mājiņa par 145 tūkst. un šautuves komplekss, par kuru tiek prasīti 175 tūkst. eiro?
Visi šie īpašumi ir mani, tie nav Agrofirmas Daugava īpašumā. Cilvēkiem liekas, ka te viss pieder krieviem. Nē, krieviem nepieder nekas, izņemot 70% no piena pārstrādes rūpnīcas. Visu pārdodu kā privātpersona, bet Agrofirma veic juridisko darbību.
Kā nonācāt līdz lēmumam pārdot?
Dzīvē savu sprintu esmu jau noskrējis, tagad gribas lēnu garu kādu maratoniņu. Pirmkārt, darboties tikai vienā jomā. Savai sirdij. Savai veselībai. Mazāk stresu un nervu. Biznesa vide, un ne tikai mūsu valstī, bet visā Eiropas Savienībā vai varbūt pat pasaules mērogā, ir tāda, ka nevis tu pelni naudu sev, bet gan citiem.
Kādi ir jūsu turpmākie plāni?
Izveidošu kādu mazu biznesiņu. Neesmu jau cilvēks, kas gulēs un cauru dienu skatīsies televizoru. Gribu izveidot tādu biznesu, lai būtu mazāka atkarība no šīs valsts. Entuziasmu cilvēkos biznesā nokauj attieksme no augšas. Tā nerosina pelnīt un maksāt nodokļus. Pirms embargo man bija liels entuziasms par piena nozari. Vēl tikai pirms gada man bija azarts - ieguldīju tehnikā visu, ko nopelnīju no uzņēmuma pārdošanas. Tagad man ir, piemēram, Jaguar kombains, Klaas tehnika, modernākā piekabināmā tehnika. Kukurūzas kombains vien maksā ap 400 tūkst eiro. Es tos iegādājos, lai attīstītos, bet visa apetīte pazuda. Tomēr tehniku negribu pārdot. Tagad sniedzu ar šo tehniku pakalpojumus zemniekiem un pelnu ar to naudu. Ja es lauksaimniecības biznesu pārdošu, palikšu ar šo tehnikas komplektu un sniegšu pakalpojumus. Mazāk stresa un tuvāk zemītei.
Visu interviju Uzelpos pēc sprinta, gatavojas maratonam lasiet pirmdienas, 9. februāra, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!
