Diskusijas par Eiropas attīstības scenārijiem vēl turpinās, taču stratēģiskā izvēle būs jāizdara katrai ES dalībvalstij pašai - sadarboties vai riskēt palikt Eiropas nomalē
Tas izriet no Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka eiro un sociālā dialoga jautājumos Valda Dombrovska sacītā DB. Tā kā viņa atbildība ietver arī Eiropas finanšu stabilitāti, finanšu pakalpojumus un kapitāla tirgu, viņš viesojās DB rīkotajā Nākotnes finanšu risinājumu konferencē, pēc kuras sniedza DB ekskluzīvu interviju.
Fragments no intervijas
Kā Brexit skars Latvijas iemaksas un saņemto naudu no ES? Ar ko ir jārēķinās?
Tas neapšaubāmi būs viens no sarunu jautājumiem sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos no ES. Pirmais uzstādījums ir, ka Lielbritānijai ir jāpilda tās saistības, ko tā ir uzņēmusies kā ES dalībvalsts, tajā skaitā attiecībā uz ES budžetu. Reizēm tas tiek pasniegts kā kaut kāds Lielbritānijas izstāšanās rēķins, bet tas tā nav, jo tās ir jau uzņemtās saistības nevis jauni maksājumi. Otrkārt, šis būs sarunu temats arī starp 27 ES dalībvalstīm. Skaidrs, ka lielā mērā šis fakts skars jau nākamo ES daudzgadu budžetu pēc 2020. gada un pašreiz šīs sarunas ir stipri agrīnā stadijā, Eiropas Komisija vēl nav sagatavojusi savu pirmo priekšlikumu, taču jau tagad ir skaidrs, ka izvēle būs pietiekami sarežģīta, jo Lielbritānija tomēr ir viena no lielākajām neto maksātājām. Tās izstāšanās nozīmēs to, ka kopējais iemaksu apjoms ES budžetā samazināsies, līdz ar to paliek divas iespējas- vai nu visām ES dalībvalstīm palielināt savu iemaksu apjomu, lai nodrošinātu tikpat lielu budžetu kā līdz šim, vai arī meklēt iespēju, kur izmaksas samazināt. Jau tagad dzirdēts, ka atsevišķas neto maksātājvalstis nevēlas palielināt savas iemaksas, neto saņēmējvalstis jeb tā saucamās kohēzijas valstis vēlas saglabāt savu naudas saņemšanas iespēju, līdz ar to var prognozēt pietiekami sarežģītas sarunas ES dalībvalstu starpā.
Latvijā bieži tiek jautāts, vai pēc 2020. gada mums vispār kādas ES fondu naudas būs pieejamas?
Šo jautājumu man arī daudzkārt ir uzdevuši un es īsti nesaprotu, no kurienes šāds pieņēmums rodas, ka pēc 2020. gada vairs nebūs ES kohēzijas politikas un attiecīgi ES fondu. Šāda uzstādījuma nav. Taču jautājums par šo naudu apjomu gan būs, jo īpaši saistībā ar Brexit un kopējā budžeta apjoma samazināšanos.
Runājot par eirozonas izaugsmes veicināšanu, cik lielā mērā ECB politika to veicināja? Un vai fin-tech nozares attīstība varētu būt izaugsmi stimulējošs faktors?
ECB mandāts ir cenu stabilitāte un to izsaka inflācija tuvu pie, bet zem 2%. Pēdējo gadu laikā inflācija bija ievērojami zemāka un atsevišķos brīžos pat izskanēja runas par deflācijas risku. Attiecīgi, ECB īsteno stimulējošu monetārā politiku. Taču šobrīd inflācijas rādītāji jau ir pietuvojušies ECB mērķim un mēs nevaram sagaidīt, ka šāda ļoti stimulējoša monetārā politika turpināsies ilgtermiņā. ECB var, tā teikt, nopirkt laiku dalībvalstīm, bet dalībvalstīm šis laiks ir arī lietderīgi jāizmanto, lai risinātu savas ekonomikas strukturālās problēmas. Runājot par fin-tech sektoru, mēs arī ES līmenī strādājam pie tā, lai nodrošinātu apstākļus šī sektora veiksmīgai attīstībai, gan izveidojot attīstību atbalstošu regulējumu, gan gādājot par patērētāju un datu aizsardzību. Svarīgi būtu nodrošināt šī sektora uzņēmumiem iespēju attīstīt savu darbību visā ES. Viena no lielākajām šā brīža problēmām, salīdzinot ar ASV, ir Eiropas tirgus fragmentētība un līdz ar to daudzi šī sektora uzņēmumi nespēj te kāpināt sava biznesa apjomus un pārceļas uz ASV, lai gan ES tirgus faktiski ir lielāks, bet te joprojām ir pārāk daudz uzņēmējiem pārvaramo barjeru, lai tie varētu savu darbību brīvi izvērst citās valstīs. Viens no mūsu piedāvātājiem risinājumiem ir fin- tech licencēšana, kas paredz tiesības šīs licences saņēmējiem strādāt visā ES teritorijā.
Visu rakstu Nepalikt perifērijā lasiet ceturtdienas, 18.maija laikrakstā Dienas Bizness!
