Piektdienas novakarē jaukajās kino Splendid palace jeb pirms atjaunošanas dēvētajā kino Rīga telpās norisinājās pasākums, kas dara godu tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas vismaz pagaidām vēl uzkavējušies vecajā, mājīgajā Dzimtenē un rosās, izdomu, enerģiju un spēkus netaupot. Proti, tika apbalvoti veiksmīgākie uzņēmēji - tie mūsu ekonomikas aisberga stūmēji, kuru pūliņu dēļ mūsu slavenā godmanisko pingvīnu nācija pagaidām ar Dievu uz pusēm spēj dvašu vilkt un uz labākiem laikiem cerēt.
Biznesa pasaulē šo nosacīto ļaužu un kompāniju grupu dēvē par Latvijas uzņēmumu TOP 500. Vienvārdsakot, interesants, pārdomas un varbūt arī cerības rosinošs pasākums, jo kur gan mūsu laikos latvietis vidējais lai enerģiju un iedvesmu smeļas - tak ne jau no valdības deklarācijām vai kaut kādu valūtu fondu birokrātu diktātiem, tam vadmotīvam būtu taures skaņās jāplūst no pašmāju lāčplēšiem, spīdalām un augšāmcēlušamies saulcerītēm.
Un kādi tad pirmie iespaidi no šādas saulvežu parādes? Lielisks (kino) interjers, kas mirdz sen aizmirstajā spozmē, perfekts noformējums, labi pārdomāta un organizēta programma, jūtams, ka organizatori ir pārdomājuši pasākuma programmu un ieguldījuši lielas pūles tā organizēšanā, jauks vakara vadītāju pāris (Anna Lieckalniņa&Ģirts Ķesteris), mūzika, gaismas, Čaplins, kas prezentē balvu nominantus, apetītlīgu ņammu galdi, ministri, kas pasniedz balvas, bet...
Atļaušos mazliet patēlot snobu - ja jau ielūgumā ierakstīts - Black suit, tad viesiem un arīdzan gaviļniekiem būtu jāpiemērojas šajā augstākajā sabiedrībā pieņemtajām (un ielūgumā pieprasītajām) ģērbšanās normām un manierēm: «Izejamais tērps (Black suit) ir tērps pieņemšanai, teātrim, citiem svinīgiem gadījumiem. Kungi tērpjas tumšā uzvalkā, baltā virskreklā, melnās kurpēs ar plānu zoli, ieliek lakatiņu kreisajā krūšu kabatā. Dāma velk izsmalcinātu kleitu vai kostīmu.» – tā vismaz saka gudras etiķetes grāmatas.
Tomēr realitātē un rampas gaismā redzams, ka kungi un dāmas izskatās, kā teju vai no biroja izskrējuši - apbružāti strīpaini uzvalciņi (a la einars vai ainārs), kas izskatās n- tās reizes ķīmiskā tīrītavā augšupcelšanos piedzīvojuši, netīrītas kurpes, kas gan netraucē braši kāpt uz skatuves, dāmām piemirsies maiņas apavus paķert līdz, tāpēc svaigām acīm var vērot jaunākās tendences ziemas zābaku modes apakšnovirzienā. Nu tā gan notiek saspringtajā nemitīgajā krīzes un izdzīvošanas skrējienā, bildīs optimists, tāds, kuram tik ļoti smeķē kožu smarža, bet patiesībā skumji. Neba nu galvenais mūsu dzīvē ir etiķete, tomēr šāda ranga pasākumos mazliet pie sava iepakojuma derētu padomāt un piestrādāt, it sevišķi tad, ja jākāpj uz skatuves un jāpārstāv savs ieņemamais amats, zīmols un prece. Negribētos ticēt, ka kāds no klātesošajiem varētu taisnoties par finansiālajām grūtībām, stāstiņi par amerikāņu miljardieriem, kas matus griež sev paši līdzekļu taupīšanas nolūkā, atstāsim padomju laika žurnālistikas pārziņā.
Ko es te snobojos? Tas viss ir tik nenozīmīgi un varētu pat teikt - mazsvarīgi. Tā, starp citu, atnācu, izdarīju, aizgāju. Haltūra, kā vienmēr. Tomēr tās ir svinības, kaut vai tāpēc, ka pie mums kaut kas vēl jo projām tiek ražots, pārdots, sniegti pakalpojumi, maksāti nodokļi, tas nekas, ka lielākie nodokļu maksātāji ir tie, kuriem visai problemātiski dubultgrāmatvedību un melno kasi taisīt. Bet tie ir svētki, ka par spīti krīzēm, jostu savilkšanām Latvijā VISS NOTIEK.
Patiesībā mani ieinteresēja, kas tad ir pelnošākie uzņēmumi Latvijā, izrādās tie, no kuriem mums nekādi neizdodas izvairīties – TOP augšgalā – LATVENERGO, TELE2, Lattelekom, LMT, Latvijas Gāze, Latvijas Dzelzceļš, Rīgas satiksme, Latvijas valsts meži. Nedaudz skumīgi kļuva – sakari, pārvadātāji, neizbēgamo pakalpojumu sniedzēji un kocinieki. Pretstatam var minēt lielākos zaudētājus 2010.gadā – Parex, Hipotēku un zemes banka, Swedbank – TOP trijnieks. Konkrētas tendences – bankas, nekustamais īpašums, būvnieki – laikam paredzams tops, rēķinoties ar situāciju 2010.gadā. Patiesībā viss desmitnieks ir vienas bankas vai ar tām saistītās nozares, atskaitot 10.vietas ieguvēju Cemex.
Kur šeit abos topos ir ražotāji? Nu, jā – Valsts mežus, Latvenergo vēl varētu pie tiem pieskaitīt, tāpat kā Cemex, kas tiešām ir reāls ražotājs, Latvijas valsts meži man tomēr asociējas ar esošo resursu izmantotājiem, ne ražotājiem. Pārējos gluži par ražotājiem nosaukt mēle neceļas. Ja vēl padomā par to, ka Latvenergo lielu daļu no savas peļņas saņem tikai un vienīgi tāpēc, ka alternatīvas nav iespējamas. Lai dzīvo monopoli, tikai vai no tā mums, kā vienkāršajiem Latvijas iedzīvotājiem ir labums? Vienīgi tāds, ka no pakalpojumiem, no kuriem nevaram izvairīties pildās melnais caurums valsts kasē. Tikai vai melnais caurums ir piepildāms?
Es ieteiktu palasīt speciālizdevumu „TOP 500”, ļoti izglītojošs un pārdomas radošs. Un liek ar bažām raudzīties, kāds tad būs tops nākamgad. Vai tiešām TOP augšgalā atradīsies tikai un vienīgi pakalpojumu sniedzēji, ne ražotāji? Kad notiks pārmaiņas, kas parādīs, ka Latvijai tiešām ir gaidāma izaugsme, ne starpnieka loma?
Galu galā neņemiet ļaunā, mīļie ražotāji, starpnieki un tirgoņi, paldies, ka jūs vēl esat. Tās ir tikai tādas tautiskas kādas gandrīz vai suitu sievas pārdomas, par to, kā pa valsts ņieburu dresētas kodes lēkā un par to, vai tās lec pareizā virzienā.
*Vairāku nedēļu garumā mēs meklējām savu Vidējo Latvietil un atradām Ilzi. Viņa izrādījās visvidējākā no visiem kandidātiem, kas aizpildīja šo testu. Ja vēlies noskaidrot kāds latvietis esi Tu, spied šeit.
