Mainoties uzsvariem ekonomikas politikā, vajadzētu pieaugt arī Ēģiptes uzņēmēju interesei par Latviju. To intervijā DB uzsver Ēģiptes vēstnieks Usāms Elmagdūbs.
Neatkarīgi no prezidenta vēlēšanu iznākuma jūnija vidū, kādas ir noturīgās, paredzamās tendences, ar ko Ēģiptes ekonomikā un politikā varam rēķināties?
Mūsu attiecību pamats ir palicis tas pats, krīze to nav mainījusi. Mūsu attiecības ir tikai piebremzējušās – kā ar Latviju, tā visiem citiem. Tiklīdz mēs atgūsim pilnīgu stabilitāti, tās būs atpakaļ vecajās sliedēs.
Kas pēc 2011. gada tomēr ir atšķirīgs?
Tie ir divi atšķirīgi laiki – pirms un pēc revolūcijas. Un nozīmīgākā pārmaiņa pirms un pēc tās, manuprāt, ir korupcijas līmenis. Korupcija ir iemesls, kāpēc Ēģiptes ekonomika nepieauga tik, cik tā spētu, un tas ir arī viens no galvenajiem pērnās revolūcijas iemesliem. Tāpēc, manuprāt, tagad vajadzētu sekot caurskatāmākām tirdzniecības attiecībām.
Cik lieli ir ekonomikas zaudējumi pēc revolūcijas? Jums tik nozīmīgais tūrisms laikam ir zaudējis kādus 80%.
Jā, tie bija 80%, bet tagad sākam atgūties, un salīdzinošie zaudējumi tūrismā ir 50%.
Droši vien kapitāls arī ir aizplūdis?
Jā, daudzas ārvalstu investīcijas ir valsti pametušas, jo ieguldītāji baidījās, ka varētu zaudēt savas rūpnīcas. Pakāpeniski gan arī tas atgriežas normālās sliedēs.
Kā ir ar drošību? Tā dažviet plašsaziņā tiek minēta kā galvenais pašreizējais izaicinājums.
Tas ir pārspīlēti. Pirms pusgada šeit, Latvijā, tūrismam veltītā konferencē kādam žurnālistam bija jautājums par tobrīd notiekošajiem nemieriem pie Iekšlietu ministrijas Kairā, un es tagad varu teikt vienīgi to pašu, ko toreiz: paskatieties Google
Maps Ēģipti, tad pievelciet tuvāk Kairu, tad – Tahrira laukumu, kas bija revolūcijas epicentrs, tad – ielu, uz kuras ir iekšlietu ministrija, un jūs redzēsit, ka runa ir par ielu 700 metru garumā pilsētā ar vairāk nekā sešiem miljoniem iedzīvotāju.
Skaitliski ēģiptiešu emigrantu ir vairāk nekā latviešu vispār, tomēr procentuāli neizskatās, ka jūs sevišķi rautos prom no savas zemes.
Ēģiptiešus pasaulē var atrast jebkur. Pēdējos gados esam sākuši vairāk izceļot uz Persijas līča zemēm, kur ir vairāk darba un labāk maksā.
Tomēr vairāk tā šķiet migrācija tieši savā ģeogrāfiskajā un kulturālajā reģionā, vai ne?
Secība darba meklējumiem būtu Līča valstis un tad Eiropas Vidusjūras reģions. Bet mums ir ēģiptiešu kopiena arī Zviedrijā un pat Latvijā.
Ieprecējušies?
Jā.
Tāds mans ir iespaids arī par ēģiptiešu ekonomisko interesi par Latviju – tā ir vien tik liela, cik tas ir neizbēgami. Lielākā importa pozīcija ir saldajiem apelsīniem. Pārējais – kaut kādi nieki no visa kā. Vai šī ēģiptiešu nevērība pret Latviju kā biznesa partneri varētu mainīties?
Tam noteikti ir jāmainās. Līdz šim vadībai ir piemitusi īpatnēja nevēlēšanās valsti industrializēt. Uzsvars bija uz pakalpojumiem, tūrismu, dabas resursu eksportu, tāpēc notika spējīgāko cilvēku ekonomiskā emigrācija. Tāpēc industrializācija ir viens no nākamā prezidenta galvenajiem uzdevumiem. Mums ir labas universitātes un 18 tūkstoši ēģiptiešu zinātnieku viscaur pasaulē. Iedomājaties? Doma ir kādus no tiem aicināt atpakaļ valsts uzplaukumam. Tāpēc pārmaiņām ir jānāk jau visai drīz.
Līdzšinējā ēģiptiešu nelielā interese varētu būt saistīta arī ar milzīgo mazo un vidējo uzņēmumu skaitu – 98% no visas Ēģiptes uzņēmējdarbības vides. Līdz ar industrializāciju tas varētu mainīties.
Tā ir viena lieta. Otra ir mainīt šo mazo un vidējo biznesu darbības veidu. To vairums ir veiksmīgi, bet tikai vietējā mērogā. Viņiem nav iemaņu globālā mārketingā, un šī ir viena no problēmām, ko valdība pašlaik pēta – kā veicināt mazo un vidējo uzņēmumu izplešanos starptautiskajos tirgos? lai viņi spētu savus produktus pārdot globāli un arī gūt sadarbības partnerus visā pasaulē. Tā ir jauna tendence.