Kas notiek ar kopējā elektroenerģijas un gāzes tirgus veidošanu Eiropā - jautājums ir piemērots novembrim, kad naktis kļūst garākas, bet dienas – tumšākas. Eiropieši pagriež apkures termostatus, lai atvairītu ziemas drēgnumu, un ieslēdz mājokļos gaismu gan rītos, gan vakaros. Aplūkojot saņemtos rēķinus, rodas jautājums, kāpēc cenas Eiropā tik ļoti atšķiras; kāpēc tās ir pastāvīgi augstas, pieaugošas, vai pārsteidzoši zemas. Izskan aicinājumi valdībai rīkoties. Ko valdības var darīt?
ES dalībvalstis ir vienojušās, ka līdz 2014.gadam jāpabeidz iekšējā enerģijas tirgus izveide, bet apņēmībai neseko pietiekami aktīva rīcība. Priekšrocības, ko piedāvā Eiropas mēroga tirgus salīdzinājumā ar 27 atsevišķiem valstu tirgiem, ir acīmredzamas: tas veicinās konkurenci un mazinās gan patērētāju, gan uzņēmumu izmaksas.
Šie divi aspekti patiešām ir saistīti. Lūk, piemērs. Elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas nav paaugstinājušās tikpat lielā mērā kā elektroenerģijas ražošanā izmantotā kurināmā importa cenas. Pēdējos gados jēlnaftas cena pieauga par 14 % gadā, gāzes cena – par gandrīz 10 %, un ogļu cena – par 8 %, bet elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenu palielinājums ES bija krietni mazāks, proti, 3,4 %. Šādas atšķirības iemesls ir plašāka pārrobežu tirdzniecība un tirgu integrācija.
Tomēr darbs vēl nav pabeigts. Lai gan termiņš beidzās jau pirms 20 mēnešiem, tā saucamās 3.enerģētikas paketes ieviešana dabā notiek lēni un nepilnīgi. Tirgus pats nevar atvērties un integrēties. To var panākt, tikai efektīvi īstenojot pieņemtās tiesību normas.