Jaunā Būvniecības likuma projekts, caur Saeimu vairākus gadus klibodams, uz kruķiem aizmaldījies līdz pēdējam lasījumam.

Daudzi – arī par projektu atbildīgā Ekonomikas ministrija – ir solījuši Latvijā eksistējošo pārspīlēto, birokrātisko un pagalam neeiropeisko sertificēšanu (Latvijā ir 33 dažādi sertifikātu veidi, kuru maksimālais derīguma termiņš ir pieci gadi, bet pats sertifikāts faktiski ir darba atļauja) aizstāt ar civilizētāku sistēmu, piemēram, brīvprātīgu, vienreizēju reģistrēšanos, to papildinot ar obligātu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

Taču galu galā visi solījumi ir aizmirsti, sertificētāju lobijs izrādās krietni pacenties un līdz pēdējam lasījumam aizsteberējušajā likuma projektā sertifikācijas sistēma jau ir nostiprināta likumā un padarīta vēl dzelžaināka – līdz šim, Kalvīša laikā, tā tika ielobēta tikai Ministru kabineta noteikumos. Protams, sertifikātu izsniedzējus var saprast – tas ir viņu bizness, sertifikātu kārtošana un atjaunošana izmaksā 300 līdz 500 latu gabalā, bet Latvijā ir vairāk nekā 6000 reģistrētu būvspeciālistu, un daudzi, lai varētu strādāt savā profesijā, ikdienas darbam spiesti kārtot vairākus sertifikātus.

Neapspriedīšu, cik ļoti šī sistēma apgrūtina Latvijas būvnieku darbu un cik arhaiski izskatāmies iepretim citvalstu būvniekiem – kaut vai mūsu kaimiņvalstij Igaunijai, kur nekad nav piemērojuši obligātu sertifikāciju un tuvākajā laikā negrasās to darīt. Gan pašu igauņu, gan mūsu, gan citu valstu arhitektiem un inženieriem tur pietiek ar augstskolas diplomu, darba pieredzi (3 gadi) un reģistrāciju, kas izmaksā 30 eiro. Darbam Vācijā inženierim vajadzīga divu gadu pieredze pēc augstskolas beigšanas un reģistrācija, kas maksā tos pašus 30 eiro. Turklāt vispārzināms ir daudzu tūkstošu inženieru trūkums, un Vācija ir paziņojusi par speciālistu ar augstāko izglītību piesaistes programmu. Dānija šim nolūkam piešķīrusi milzīgu budžetu. Kāpēc gan lai jauns, darboties gribošs būvinženieris šādos apstākļos paliktu Latvijā, kur viņam vispirms jāsaņem darba atļauja sertifikāta veidā, bet kvalifikācija ik pa pieciem gadiem tiek apšaubīta un tā jāapliecina, atkārtoti nokārtojot eksāmenus un samaksājot vairākus simtus latu?

Spriežot pēc visa, Latvijas valsts varas iestāžu prasības, kas attiecas uz būvinženieru profesionālo pieredzi, būtiski atšķiras no prasībām, kas tiek piemērotas visās pārējās ES valstīs – tikai tādā gadījumā Latvijas birokrāti var prasīt būvspeciālistiem kārtot papildu pārbaudījumus, kas saistīti ar sertifikātu iegūšanu.