Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Nav šaubu, ka nākotnē labklājība pieaugs un sasniegs daudz augstāku līmeni nekā jebkad līdz šim esam baudījuši. Taču sarūkošais iedzīvotāju skaits un nelabvēlīgā vecuma struktūra radīs nepieciešamību pielāgoties, tai skaitā, pagarinot darba mūžu līdz arvien lielākam vecumam.

Tā, komentējot jaunākos Centrālās statistikas pārvaldes datus par migrāciju, norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ārējās migrācijas dēļ ir samazinājies un šī plūsma kopš 2004.gada bijusi acīmredzami saistīta ar norisēm ekonomikā. Līdz 2007.gadam tā samazinājās, bet tad strauji pieauga līdz 2010.gadam. Norisēm darba tirgū ir liela inerce, tāpēc pat straujā ekonomikas atgūšanās nav neto emigrāciju apturējusi. Taču tā ir strauji sarukusi kopš 2010.gada, samazinoties trīskārt, saskaņā ar šodien publiskotajiem Centrālās Statistikas pārvaldes datiem,» saka eksperts.

Maz ticams, ka valsts politika ilgtermiņa demogrāfiskās tendences var pavērst pretējā virzienā, tomēr tā var tās mazināt un mīkstināt to negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Swedbank Ekonomisko pētījumu daļas pētījumā par demogrāfiju un tās ietekmi uz ekonomiku atzina eksperti.

Vispirms nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences, kas nozīmē uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Lai tas būtu iespējams, ekonomikas izaugsmes tempam jābūt noturīgi straujam. Tas nozīmē, ka jāuzlabo iedzīvotāju iesaiste darba tirgū un jākāpina darba ražīgums, uzsver eksperti.

Lai mazinātu demogrāfijas negatīvās tendences, ne tikai jāveicina dzimstība, emigrējušo atgriešanās un uz prasmēm balstīta imigrācija, bet arī nodarbinātība un produktivitātes pieaugums. Jāuzlabo izglītības kvalitāte un jāmazina reģionu administratīvā sadrumstalotība, investīcijas novirzot ekonomiskās aktivitātes centru attīstībai. Nepieciešams apsteidzoši konsolidēt un veidot kvalitatīvu publisko infrastruktūru ap spēcīgākajiem ekonomiskās aktivitātes centriem.

Vēl pavasarī Vācijas bulvārprese cēla trauksmi par iebraucēju pūļiem no Austrumeiropas, kas pēc darba tirgus atvēršanas 1. maijā it kā pārplūdināšot Vāciju, nosizdami algas vietējiem. Tomēr aktīvāk nekā no Polijas, Bulgārijas un Rumānijas emigrācija uz Vāciju notikusi no krīzes un bezdarba nomocītajām Dienvid eiropas zemēm, galvenokārt Grieķijas un Spānijas, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

«Bet ko lai es daru Spānijā? Tur man cerību nav nekādu,» tā, vaicāts, vai nebīstas no neveiksmes, mezdamies uz galvas aukstā ūdenī, atmetis ar roku divdesmit četrus gadus vecais Karloss, kurš pirms pāris nedēļām pametis savu dzimto Barselonu un ieradies Berlīnē.

«Mēģināšu sameklēt darbu šeit. Vācija ir bagāta valsts, šeit ekonomika aug, bet pie mums viss izskatās ļoti drūmi,» viņš stāstījis. Pagaidām viņš īrējot gultasvietu hostelī, darba meklējumiem vēl īsti nav pievērsies, laiku lielākoties vadīdams izklaidēs, bet «tūliņ ķeršoties klāt arī tam». Nekādas īstas profesijas gan viņam neesot, vācu valodā viņš nezina gandrīz ne vārda, arī angliski runā ar grūtībām.

Demogrāfija un emigrācija ir politiķiem visai neērtas tēmas. Tādēļ arī konstruktīvu risinājumu vai pat to nopietnu meklējumu kā nav, tā nav.

Latvijas Bankas novērtējums liecina, ka pērn Latvijas valstspiederīgie no ārzemēm uz tēvzemi pārskaitījuši 574 miljonus eiro. Tie ir līdzvērtīgi 2,5% no iekšzemes kopprodukta un 4% no mājsaimniecību patēriņa apjoma. Daudz vai maz? Vienotas atbildes laikam jau nav. Viens no DB aptaujātajiem ekspertiem atzina, ka ekonomikai šis apmērs nav kritisks. Un tā ir tiesa. Vēl kāds minēja, ka filipīnieši uz mājām sūta daudz lielāku naudas īpatsvaru. Jā, latvieši (lai gan mums pašiem tas dažkārt šķiet) nebūt nav tā emigrējošākā nācija uz zemes – ne pēc absolūtajiem, ne salīdzinošiem skaitļiem. Tomēr tas viss ir tiesa caur attālinātu makroekonomikas prizmu.

Pret Covid-19 nevakcinētus darbiniekus no darba iespējams atstādināt vai atlaist saskaņā ar Darba likumu, secināms no Labklājības ministrijas (LM) publiskotā informatīvā materiāla darba devējiem.

Ievērojot to, ka Covid-19 pandēmijas ietekmē šobrīd nav veikti jelkādi pārgrozījumi darba attiecību tiesiskajā regulējumā un noteikts īpašs šai situācijai pielāgots regulējums, tad darba devēju un darbinieku tiesību un pienākumu regulējums ir rodams jau spēkā esošajā Darba likumā, norāda LM. Līdzīgi ir arī attiecībā uz cita veida tiesisko attiecību, kas saistītas ar personu nodarbinātību, regulējumu, jo īpaši dienestā esošajām amatpersonām.

Ja objektīvi darba devējam nav iespējas pārstrukturēt savu darbību un piedāvāt attālinātu darba pienākumu izpildi, bet darbs ir jāveic klātienē, turklāt uzrādot sertifikātu vai testu, tad atbilstoši konkrētai situācijai un lietas apstākļiem ir vairākas risinājuma iespējas, skaidroja ministrijā. Turklāt tieši darba devēja ziņā ir risinājuma izvēle atbilstoši apstākļiem konkrētajā darba vietā.

Emigrācija darba un labāku dzīves apstākļu meklējumos ir mazinājusi kabeļtelevīzijas abonentu skaitu pilsētās ārpus Rīgas, atzīst Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas (LEKA) valdes priekšsēdētājs Ilmārs Mūls.

«Latvijas mazpilsētās un arī ne tik mazās pilsētās ir ļoti būtiski samazinājies abonentu skaits sakarā ar emigrāciju. Piemēram, no Ventspils nāk ziņas, ka cilvēki atsakās no abonementiem nevis tādēļ, ka kaut kas būtu slikts, bet tādēļ, ka viņi brauc prom. No dzīvokļiem gan neatsakās, bet atsakās no kabeļtelevīzijas. Iespējams, ka abonentu skaits operatoriem lauku pilsētās var būt sarucis starp 5% un 10%,» tā Mūls.

LEKA vadītājs komentēja bezvadu interneta pakalpojumu sniedzēja Triatel pirms kāda laika teikto, ka cilvēku aizbraukšana no laukiem varot būtiski ietekmēt kompānijas attīstības plānus, jo mazinās iespējamo klientu skaits.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

ANO Starptautiskās darba organizācijas jaunākajās prognozēs par darba tirgus attīstību pasaulē Latvijai pārāk iepriecinoša aina netiek zīmēta – būtiska bezdarba samazināšanās nav gaidāma.

Vietējo ekspertu prognozes gan ir optimistiskākas – bezdarba līmenis sarūk, tiek radītas jaunas darba vietas. Jūtams arī algu kāpums, taču ar šiem rādītājiem jābūt uzmanīgiem. «Situācija Latvijas darba tirgū pakāpeniski uzlabojas – to raksturo gan bezdarba kritums, gan arī nodarbināto skaita palielināšanās,» stāsta SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Inese Kalvāne DB norāda, ka Latvijā situāciju joprojām būtiski ietekmē salīdzinoši lielais bezdarbnieku skaits. «Mēs paredzam, ka 2014.gadā bezdarba situācija varētu nostabilizēties un izteikts bezdarbnieku skaita samazinājums vairs nav sagaidāms,» viņa saka.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos var arī nebūt

Krievijas embargo ES un Latvijā ražotajiem pārtikas produktiem komplektā ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ar jaunu sparu uzjunda jautājumu par iespējamām PVN likmju izmaiņām. Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr daļa aptaujāto skaudri apzinās, ka citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos varot arī nebūt. Proti, Latvijas kopējā sociālekonomiskā situācija signalizējot par neatrisinātām problēmām, kas velkot atvarā.

Biedē situācija

«Valsts ir parādā vienu gada budžetu, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm turpinās, papildu naudu vajag izglītībai, veselībai, infrastruktūrai utt., bet nodokļu maksātāju skaits neaug, patērētāju daudzums pat sarūk, kam vēl papildu pipariņus piedos Krievijas embargo, tāpēc vieglākais ceļš patiešām būtu vienkārši palielināt nodokļus, piemēram, PVN likmi, tomēr šāds solis nebūt neveicinās patēriņu un vienlaikus prasīs papildu apgrozāmos līdzekļus biznesam,» situāciju raksturo konsultāciju SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņš atzīst, ka darbspējīgo cilvēku emigrācija tikai pasliktina kopējo situāciju, jo tie ir potenciālie nodokļu maksātāji, darbaspēks investoriem, kurus valsts zaudē un līdz ar to zaudē investīciju piesaistes iespējas, kā arī nodokļu maksātājus, galu galā arī patērētājus. «Paraugoties uz valstī nodarbināto skaitu, kuri maksā nodokļus, piemēram, 2007. gadā un šogad, ir skaidrs, ka šis apjoms ir sarucis, savukārt nodokļu ieņēmumu apmērs ir pretējs. Tas nozīmē, ka mazāks strādājošo skaits ir samaksājis vairāk – tātad lielākus nodokļus. Tēlaini izsakoties, ja agrāk 100 eiro nodokļus, samaksāja 10 nodokļu maksātāji, tad tagad to pašu vai pat vēl vairāk jāspēj izdarīt astoņiem nodokļu maksātājiem. Ja šo apburto loku neizdosies pārraut, tad varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju skaits vienkārši nevarēs samaksāt tik daudz nodokļos, cik valstij būs vajadzīgs,» brīdina Dz. Putnis. Viņu arī uztraucot trūcīgās iedzīvotāju kategorijas pieaugums. «Lai šie cilvēki vismaz būtu paēduši, PVN pārtikai – maizei, pienam, dāzeņiem – tāpat kā daudzās vecajās ES dalībvalstīs – būtu jābūt ievērojami mazākam par pašreizējo pamatlikmi,» – atzīmēja Dz. Putnis.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.

Šogad konkurenci par darbiniekiem jau var vērtēt kā augstu un īpaši izteikti tas ir Rīgā. Tādēļ daudzi uzņēmumi arvien nopietnāk domā par sava darba automatizāciju, intervijā aģentūrai LETA atzina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes valdes locekle Anta Praņēviča.

«Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,» pauda Praņēviča.

Viņa norādīja, ka pašapkalpošanās kases veikalos un autostāvvietas, kurās automašīnu iebraukšanu regulē ar kartēm vai žetoniem, nevis ar sarga palīdzību, ir tikai redzamākie piemēri. «Tas arvien vairāk skars darbus, kuros nav daudz jādomā līdzi, bet procesi var notikt automātiski. Savukārt neviens robots nevar radīt emocijas. Tātad pilnīgā cilvēka pārziņā paliks visi mākslinieciskie un radošie darbi. Tas pats attiecas uz jaunradi un jaunu produktu radīšanu. Arī uz visiem darbiem, kuri ir saistīti ar cilvēka ķermeni - fizioterapija, masāžas. Arī bērnu aprūpe un izglītība. Arī visas šīs lietas līdz kaut kādai pakāpei var robotizēt, bet tad tomēr ir nepieciešama cilvēka iesaistīšanās. Tāpat bez cilvēkiem neiztiks profesijas, kuras ir saistītas ar attiecību veidošanu vai kritisko domāšanu un lēmumu pieņemšanu,» prognozēja Fontes vadītāja.

Valsts izdara korekcijas līdzšinējos plānos par Latvijas iedzīvotāju repatriāciju. «Lielākā daļa izbraukušo neatgriezīsies» – skaidri un gaiši teikts šodien tautai atrādāmajā informatīvajā ziņojumā «Par Ārlietu ministrijas sadarbību ar Latvijas diasporu 2013.–2015. gadā».

Jaunās politikas nostādnes cita starpā balstītas LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesora Mihaila Hazana un viņa kolēģu pētījumos par Latvijas diasporu. Profesora dati liecina, ka vien 20% no Latvijas uz ārzemēm aizbraukušo plāno atgriezties dzimtenē.

Ziņojumā lēsts, ka 21. gadsimtā valsti atstājuši ap 200 tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo, kas ir 9% no iedzīvotājiem jeb 14% no visiem darbaspējīgajiem. Lai gan šādas masveida emigrācijas tūlītējās sekas nav tikai negatīvas vien, ilgtermiņā tā tomēr nepārprotami slikti atsauksies uz Latvijas ekonomiku. Pēc Latvijas Bankas datiem, 2011. gadā Latvijas valstspiederīgie ārzemēs uz dzimteni atsūtījuši apmēram 350 miljonus latu –mūsu ekonomikai itin prāvu summu. Citi eksperti spriež, ka emigrācija Latvijā ir mazinājusi sociālo spiedienu, novērsusi vēl lielāku bezdarbu un ļāvusi uzlaboties makroekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju.

Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar priekšlikumu par darba samaksas pārredzamību, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši Eiropas Savienībā (ES) par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, informē EK pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā.

Pēc EK paustā, tā kā šī ir politiska prioritāte, ko izvirzījusi EK priekšsēdētaja Urzula fon der Leiena, priekšlikumā ir izklāstīti darba samaksas pārredzamības sekmēšanas pasākumi, piemēram, informācijas par darba samaksu sniegšana darba meklētājiem, tiesības būt informētiem par darba samaksas līmeņiem darba ņēmējiem, kuri veic vienādu darbu, kā arī lielo uzņēmumu pienākums ziņot par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību.

Ar priekšlikumu plānots arī stiprināt rīkus darba ņēmējiem viņu tiesību īstenošanai un sekmēs tiesu iestāžu pieejamību. Darba devējiem nebūs atļauts izvaicāt darba meklētājus par viņu darba samaksas vēsturi, un viņiem pēc darba ņēmēja pieprasījuma būs jāsniedz anonimizēti dati par darba samaksu. Darba ņēmējiem būs arī tiesības uz kompensāciju, ja būs notikusi diskriminācija darba samaksas jomā.

Baltijas un Centrāleiropas valstis turpina uzrādīt labu noturību pret Krievijas - Ukrainas konflikta, Krievijas pārtikas importa aizlieguma un augošās recesijas ietekmi, norāda SEB bankas eksperts Dainis Gašpuitis.

Viņš uzsver, ka tā pamatā ir labvēlīgie ekonomiskie faktori, tajā skaitā spēcīgs reālā mājsaimniecību ienākumu, it īpaši Baltijas valstīs, pieaugums, kas ļauj uzturēt stabilu privāto patēriņu.

Raugoties nākotnē, eksperts paredz, ka Vācijas ekonomikas izaugsmes uzlabošanās sniegs turpmāku atbalstu reģionam. Tomēr nākamo pāris gadu laikā kopējais pieauguma temps būs pieticīgs, jo eksports uz Krieviju samazināsies, bet ģeopolitiskās spriedzes ietekmē investīcijas pieaugs gausi. Tāpat kā pārējā Eiropā, Baltijā un Centrāleiropā inflācija būs ļoti zema, jo īpaši energoresursu cenu dēļ. Igaunijā inflācija atgūsies salīdzinoši raitāk, jo to ietekmē arvien saspringtāka situācija darba tirgū un turpmāka emigrācija, kas veicinās darbaspēka trūkumu un strauju algu pieaugumu. Visas trīs Baltijas valstis turpinās saskarties ar emigrācijas un demogrāfijas problēmām, uzskata D. Gašpuitis.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Emigrācija no Latvijas lielos apjomos pastāvēs vēl trīs četrus gadus, kuru laikā valsti pametīs vēl aptuveni 100 000 cilvēku, prognozē šā gada Spīdolas balvas ekonomikā ieguvējs, Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans.

Jau ziņots, ka Hazana šā gada septembrī publiskotajā pētījumā «Latvijas demogrāfiskā situācija šķērsgriezumā: kas šodien dzīvo Latvijā?» secināts, ka pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas emigrējuši nevis oficiālajā statistikā minētie 33 tūkst. cilvēku, bet gan aptuveni 200 tūkst. Latvijas iedzīvotāju.

Hazans stāstīja, ka šā gada sākumā veiktajā aptaujā tika atklāts, ka tuvākajā laikā valsti grasās pamest 9% no visiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 65 gadiem, kas kopumā esot aptuveni 120 tūkst. cilvēku. Savukārt 17% aptaujāto (ap 220 tūkst.) šādu iespēju pieļāva.

«Pat pieņemot, ka no pirmās grupas aizbrauks puse un no otrās - viena piektā daļa, tie jau būs vairāk nekā 100 tūkst. emigrantu. Līdz ar to emigrācija lielos apjomos būs vēl kādus trīs četrus gadus. Tas ir, neskatoties uz ekonomikas atveseļošanos, jo katrs trešais no tiem, kas plāno pamest valsti, to grasās darīt ne ekonomisku iemeslu dēļ,» uzsvēra Hazans.

Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits ir mazākais desmit gadu laikā; viens no izskaidrojumiem ir pieaugošās cerības atrast darbu, norāda eksperti.

Bezdarba līmeņa pieaugumam ceturkšņa laikā galvenokārt ir sezonāls efekts, norāda SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis. 2. un 3. ceturksnī, pieaugot sezonālo darbu aktivitātei, sagaidāms tā sarukums. Savukārt tautas skaitīšanas rezultātā uz augšu nācies pārskatīt kopējo darba meklētāju īpatsvaru, kas gan nemaina, bet uzrāda patiesāku situāciju darba tirgū.

Ir pieaudzis ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars, tātad, iespējams, daži iepriekš neaktīvie iedzīvotāji sākuši meklēt darbu (vai arī ir atraduši to), kas ir pozitīva tendence, uzsver Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna

Viena no jebkura uzņēmuma veiksmes atslēgām ir laba komanda, un tās izveide parasti prasa gana daudz laika, pūļu un ieguldījumu. Tomēr, neskatoties uz vēlmi atrast pareizos cilvēkus un sastrādāties «ilgi un laimīgi», lielākā daļa darba devēju agri vai vēlu saskaras ar to, ka nākas kādu no rūpīgi meklētajiem cilvēkiem arī atlaist. Tādēļ ir vērts jau laikus zināt, kā tādās situācijās rīkoties.

Tipiskākie jautājumi, ko šai sakarībā uzdod darba devēji, saistīti ar iemesliem, uz kuru pamata darbinieku iespējams atbrīvot no darba, procedūru, kā tas korekti darāms un kā rīkoties, ja darbinieks «ar labu» nepiekrīt parakstīt uzteikumu, kā arī – kādos gadījumos darbinieku atlaist nevar un jāmeklē citi risinājumi.

Latvijas likumdošana darba devējam ļauj uzteikt darbiniekam darbu šādos gadījumos:

- ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla pārkāpj uzņēmumā noteikto darba kārtību vai neievēro darba līguma nosacījumus;

- ja darbinieks, rīkojoties prettiesiski, zaudējis darba devēja uzticību;

- ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem jeb neētiski (katrs konkrētais gadījums gan izvērtējams individuāli);

Bezdarbs šā gada beigās Latvijā varētu veidot 7,3-8%, prognozēja banku analītiķi.

"Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš sacīja, ka darba meklētāju īpatsvars 2021.gada beigās jeb ceturtajā ceturksnī varētu būt 7,3% apmērā pretstatā apmēram 8% pagājušā gada nogalē. "Tātad gaidāma situācijas uzlabošanās, bet ne gluži pilna nodarbinātība," viņš teica.

Tostarp Strautiņš prognozēja, ka šogad strauji augs nodarbināto skaits nozarēs, kurās 2020.gadā tas samazinājās.

"Izmaiņu virziens darba tirgū 2021.gadā, protams, būs pretējs 2020.gada dinamikai, samazinoties bezdarbam un augot nodarbinātībai, taču gada vidējie skaitļi daudz neatšķirsies," viņš piebilda.

"SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norādīja, ka spēcīgais Covid-19 otrais vilnis situāciju darba tirgū atkal pasliktinās un tuvākajā laikā bezdarbs pieaugs, tostarp novembrī darba tirgus vēl bija stabilitāte, bet, visticamāk, decembrī situācija mainījās, taču augstākā bezdarba virsotne varētu tikt sasniegta 2021.gada pirmajā ceturksnī.