Birokrātisko procesu slogs finanšu, būvniecības un migrācijas jomā un fokusēta atbalsta trūkums enerģētikā var kļūt par kritisku konkurētspēju bremzējošu faktoru kopumu, kas noved pie eksporta tirgu zaudējuma 2022. gadā.
Kādēļ tā, intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tiknuss.
Fragments no intervijas
Pērnā gada rezultāti par uzņēmējdarbību, eksportu, ražošanu ir zināmi. Ekonomikas ministrija sociālajos tīklos lielījās, ka iekšzemes kopprodukts pērn audzis, Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka rūpniecības produkcijas izlaide palielinājusies. Fonā ir inflācijas stāsts. Kāda ir realitāte? Ir mums ekonomikas izaugsme, vai vairāk tas ir stāsts par inflāciju?
Kopumā ekonomika ir augoša. Runa ir gan par izaugsmi eiro izteiksmē, gan arī par tonnām un preču vienībām. Dalot pa nozarēm, protams, ir izdalāmas tādas nozares, kur cenas ietekmei ir lielāka nozīme, ir tādas, kur mazāka. Vidēji varētu teikt, ka sadalījums ir puse uz pusi. Proti, inflācijas ietekme ir tikai pusei no visas izaugsmes.
Kociniekiem šī attiecība ir 70% pret 30%, kur lielākā nozīme ir cenai. Kopumā visam eksportētāju un ražotāju stāstam gan pērn, gan arī šogad vijas cauri viena galvenā līnija – konkurētspēja. Runājot, piemēram, par pārtikas ražošanu, jāpiekrīt, ka viens no iemesliem ir mazāka eksporta sadaļa, tomēr galvenais stāsts ir par izmaksām. Proti, ir divas kategorijas, kas pamatīgi sadārdzinājās pērnā gada nogalē, – enerģija un materiāli.
Esat par to rakstījuši vēstules Ekonomikas ministrijai, premjeram. Statistika jau to ar laiku parāda. Ko teicāt citādi?
Pirmkārt, stāsts ir par energoizmaksām, kur elektrības cena, rupji runājot, pieauga divas reizes. Otrkārt, runa ir par izejmateriāliem preces ražošanai. Te, runājot par skaitļiem, nereti saka reizes vai procentus. Runājot par kokapstrādi, cena izejmateriālam pieaug 2,5 reizes, kas izklausās traki, tomēr nerada skaidru izpratni tiem, kas klausās, cik konkrēti eiro tas ir. Tad, kad sakām, ka kokapstrādes uzņēmumam izmaksas pieauga no 200 tūkstošiem eiro līdz 700 tūkstošiem eiro, tas ir saprotamāk un skaidri parāda, cik uzņēmējs ieguldījis vairāk. Tas arī ir tas, ko rakstījām ministram un premjeram. Mēs centāmies parādīt to, cik reāli izdod naudu vairāk – tūkstošos eiro.
Runājot par enerģiju un materiāliem, vai nav atšķirības pa nozarēm?
Ir nianses. Ir industrijas, kas savu sadārdzinājumu uzreiz var pārvērst cenas pieaugumā, un ir tādas, kur līgumi ir saslēgti uz priekšu, uz ilgāku termiņu, un reaģēt ir grūtāk. Proti, iznāk sadārdzinājumu segt no savas paredzētās peļņas. Ja runājam par pārtikas nozari, tad sadārdzinājums izejmateriāliem ir miljonos eiro. Piemēram, vistkopībā pārtika veido 80% no produkta pašizmaksas. Ir nozares, kur materiālu sadārdzinājums ir 800%. Ir labi, ja šādas izejvielas sastāvs galaprodukta pašizmaksā ir neliels. Vistu audzēšanas gadījumā barības cenas ietekme ir milzīga, tas ir dominējošais komponents. Galarezultātā gan jāsaka, lai kādas nebūtu nozaru atšķirības, problēma visiem ir viena – izmaksas ceļas –, un viss būtu labi, ja izmaksas celtos līdzīgi visā reģionā. Es te nedomāju tikai Baltiju, domāju arī Poliju, Zviedriju, Somiju.
Visu interviju lasiet 15.februāra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
