Šķiet Latvijas sabiedrisko speciālistu virtuve ir krietni uzkarsusi pēc Dienas publikācijas par bijušās ministres Mūrnieces un sabiedrisko attiecību aģentūras BKC īpašnieka Ginta Federa nenotikušo darījumu.
Diemžēl komunikāciju druvas arāji pozitīvus plusus no šīs publicitātes sava aroda attīstībai neiegūst. Aplūkošu dažus aspektus, kas palikuši ārpus publiski izskanējušajiem un kuriem, manuprāt, būtu vērts pievērst uzmanību esošajiem un potenciālajiem sabiedrisko attiecību pakalpojumu pircējiem.
Acīmredzot lielākais cepiens mediju pusē ir firmas piedāvājumā Mūrnieces kundzei ierakstītais formulējums mēs garantējam, kas liek domāt par mediju iespējamo pērkamību. Iespējams, ka vārds garantē ir tikai konsultantu pārspīlēta savas iespējamās varēšanas izpausme, taču neviens nevar liegt komersantam tirgot savu preci ar tādām metodēm, kādas pats uzskata par labām un piemērotām, cik tālu tas vien nepārkāpj likumdošanā noteiktās normas. Savukārt, pirkt to vai nepirkt ir paša klienta lēmums un sapratne par pērkamo produktu. Protams, papildus dimensiju un mediju interesi rada klienta puses statuss – publisko iepirkumu subjekts, savdabīgi demisionējusi ministre, premjera partijas pārstāve utt.
Var jau būt, ka atspoguļotais tiešam ir norisinājies pēc negatīvā scenārija, kur konsultanti ir piedāvājuši uzpirkt žurnālistus, bet ministre – nolīgt bez konkursa kādu, kas iznesīs saulītē kārtējo reizi nedienas piemeklējušo policiju. Tomēr nebūtu pareizi vienmēr domāt to sliktāko un neņemt vērā arī citus aspektus, kas daudz precīzāk raksturo sabiedrisko attiecību nozares darbu.
Sabiedrisko attiecību konsultanti (komercstruktūras) sava piedāvājuma finansiālo pusi nosaka balstoties uz prognozējamā darba stundām, kas būs nepieciešamas izvirzīto uzdevumu izpildei. It sevišķi tas attiecas uz klientam vēlamas publicitātes veidošanu, kuru garantēt, protams, per se nav iespējams.
Tas ir līdzīgi kā, piemēram, sadarbojoties ar advokātu savu interešu pārstāvībai tiesā. Advokāts izvērtē klienta perspektīvas gūt panākumus procesā, nāk klajā ar piedāvājumu kādus argumentus viņš gatavojas izmantot procesa ietvaros sava klienta aizstāvībai, un, balstoties uz prognozējamo darba stundu skaitu (informācijas apkopošanu, iztrūkstošās informācijas iegūšanu, gatavošanos tiesai, klienta pārstāvību tiesā utt.) vēlamā rezultāta sasniegšanai reizinātu ar vienas darba stundas taksi, informē klientu par kopējām izmaksām. Advokāts nevar garantēt tiesas iznākumu, jo tas ir tikai un vienīgi tiesneša ziņā. Advokāts piedāvā klientam viņaprāt labāko iespējamo ceļu, kā nonākt pie pozitīva rezultāta, un tas, savukārt, ir atkarīgs tikai un vienīgi no advokāta profesionalitātes.
Līdzīgi ir ar sabiedrisko attiecību pakalpojumiem. Sabiedrisko attiecību speciālists ir advokāts, bet medijs – tiesnesis. No tā cik profesionāli tiek sagatavota ziņa, cik interesanti iepakota un realizēta, ir atkarīgs vai klienta vēstījums nokļūs medijos vai nenokļūs. Un jāatceras, ka medijs jau ir tikai starpnieks. Patiesībā klientu interesē sava klienta (partnera, piegādātāja u.c.) uzvedības maiņa, kuru iespējams var veicināt pozitīvs atspoguļojums masu saziņas līdzekļos. Uzslavēs, vairāk pirks, biežāk pirks, veidos ilgtermiņa attiecības, ieteiks citiem utt. Publikācija vai sižets ir tikai viens no līdzekļiem, kas veicina rezultāta sasniegšanu un, diemžēl vai par laimi, ne pats būtiskākais, kuru var ietekmēt ar sabiedrisko attiecību metodēm. Kur nu vēl policijas tēla veidošanā!
Droši vien pareizākā pieeja izvēloties savu sabiedrisko attiecību padomdevēju un projektu realizētāju ir censties uzzināt par tā līdzšinējo veikumu un iegūt leģitīmas atsauksmes no iepriekšējiem klientiem. Līdzīgi kā izvēloties jau pieminēto advokātu vai savu ģimenes ārstu.
Bet tikmēr būtu vērts atcerēties, ka velns varētu nebūt tik melns kādu to mālē un arī presē un citos medijos atspoguļotājam materiālam vienmēr ir kādas intereses. Un viena no tām ir, lai mediju lasītu, klausītos vai skatītos.
