Cīņa pret fotoradariem Latvijā nav beigusies un turpinās, palielinot apgriezienus. Nevis pret personām, kas izstrādāja un parakstīja tādus radaru ieviešanas un apkalpošanas noteikumus, ka to uzstādīšanas beigu datumu joprojām grūti nojaust, bet gan pret pašām iekārtām.
Par apgriezienu pieņemšanos spēkā šajā jomā liecina kaut vai fakts, ka Satversmes tiesa ir apņēmusies vai likuma normas, kas paredz, ka par braukšanas ātruma pārsniegšanu sodīts tiek automašīnas īpašnieks, nevis faktiskais pārkāpējs, atbilst pamatlikumam. Protams, tikai pašas Satversmes tiesas ziņā ir tās pieņemtie lēmumi, un, lai ko tā arī nolemtu, to nāksies respektēt. Tomēr jāņem vērā, ka situācija šajā jomā var izveidoties visnotaļ interesanta.
Pieņemsim, ka tiek noteikts - radaram fiksējot, ka automašīna X kustas ar ātrumu, kas pārsniedz attiecīgajā vietā atļauto, policijas darbiniekiem jānoskaidro, vai braucamajam pie stūres tiešām ir bijis tās oficiālais īpašnieks, un gadījumā, ja nu tomēr nav, jāatrod cilvēks, kurš konkrētajā brīdī bijis pie stūres, un jāpierāda viņa vaina. Nenoliedzami nākas piekrist tiesībsargam Jurim Jansonam, kurš ir attiecīgās sūdzības autors, ka iespējams tas ir. Lai noskaidrotu, vai veiktā pārkāpuma brīdī pie auto stūres ir bijis pats tā īpašnieks, katrā konkrētajā gadījumā policijas darbiniekam ir jāgūst viņa piekrišana, ja tādas nav - jādodas pie potenciālā vainīgā, uz ko norāda īpašnieks, un jāzīlē, ko darīt tālāk, ja norādītā persona neatzīstas, ka vispār kādreiz būtu vadījusi attiecīgo automašīnu.