Kāpēc censties slēgt ar investoriem mierizlīgumu, ja var gadiem tiesāties starptautiskās šķīrējtiesās, maksāt miljonus advokātiem un konsultantiem?
Šķiet, ka tieši šāda ir bijusi Latvijas valdības nostāja pēdējo sešu mēnešu laikā. Par to liecina fakts, ka Latvijas puses atbildīgās iestādes nav pat papūlējušās sniegt kaut kādu atbildi ārvalstu investoriem, kas pēdējā pusgada laikā pieteikuši investīciju strīdus pret Latvijas valsti. Starptautiskajos investīciju strīdos kārtība ir tāda, ka pirmo sešu mēnešu laikā pēc investora pretenzijas iesniegšanas pusēm ir iespējams savstarpējās sarunās vienoties. Ja tas nenotiek, seko tiesāšanās starptautiskās šķīrējtiesās. DB jau rakstījis, ka 10. decembrī bez jebkādas reakcijas no Latvijas valsts pārstāvju puses beidzās sarunu periods ar bijušo airBaltic līdzīpašnieku Bertoltu Fliku. Valdis Dombrovskis, kas savos premjerēšanas četrarpus gados airBaltic lietā, šķiet, iesaistījies krietni vairāk, nekā to prasa viņa tiešie darba pienākumi, preses konferencē sacīja, ka viņam neesot zināms, ka šajā lietā «kaut kādi procesuālie termiņi būtu iztecējuši». Atliek secināt, ka tāpat nav pamanīti arī spāņu vilcienu ražotāja CAF investīciju strīda sarunu termiņi, jo arī viņi nekādu reakciju no Latvijas puses neesot saņēmuši.
Varētu jau cerēt, ka Latvijas puses reakcijas trūkums ir kāda īpaši gudra taktika, tāpēc ir vērts visu aizlaist līdz tiesvedībām. Līdzšinējā starptautisko šķīrējtiesu prakse Latvijai gan nekāda spīdošā nav bijusi. Latvija ir zaudējusi, gan Windau īpašniekam Nykomb saistībā ar dubulto vēja saražotās elektroenerģijas iepirkuma tarifu, gan Swembalt sagrieztā kuģa lietā, gan Latvijas gāzes prasībā par dabasgāzes cenu regulēšanu juridiskajām personām. Laikam nu jau demisionējušā premjera Valda Dombrovska valdībai bijusi vēlme papildināt šo «parku» arī ar lidmašīnām un vilcieniem. Lai gan nevar teikt, ka investīciju strīdu lietā nebūtu darīts pilnīgi nekas. Īsi pirms savas demisijas Dombrovskis tomēr pauda zināmu neapmierinātību ar daudzajiem investīciju strīdu pieteikumiem – pusgada laikā tādi bijuši četri. Uzvirmoja absurdas runas par to, ka esot jāmaina investīciju strīdu pieteikšanas kārtība pret Latvijas valsti, lai gan to regulē Latvijas valsts noslēgtie starptautiskie līgumi. Iekšējos valsts aparāta strīdos parādījās arī iniciatīva no investīciju jautājumiem atstādināt Valsts kanceleju, kas bija norādījusi, ka B. Flika strīds valstij var izmaksāt vismaz 16 miljonus. Tā vietā investīciju strīdus vajagot nododot ārvalstu ekspertiem, piemēram, Clifford Chance. Nav šaubu, ka advokāti tāpat kā piesaistītie konsultanti, piemēram, V. Dombrovska valdības iemīļotā Prudentia, šādu iniciatīvu ļoti novērtē, pēc sava cenrāža, protams. Eksperti, kas līdzīgi Prudentia saņem atalgojumu par katru aizvadīto nedēļu, loģiski ir ieinteresēti, lai procesi vilktos maksimāli ilgi. Jo ilgāk nav risinājuma, jo labāk baroti eksperti.
Taču ko tikmēr investori? Kārtējo reizi pabrīnās par Latvijas valsts attieksmi. Vilcienu ražotājs CAF visā savā 100 gadu pieredzē ne reizi neesot bijis spiests aizstāvēt savas intereses, atsaucoties uz starpvalstu investīciju līgumiem. Tikmēr Latvijā saistībā ar šo 34 vilcienu iepirkuma līgumu joprojām nav kļuvis skaidrs, kurš varētu tikt atzīts par vainīgu pie vilcienu iepirkuma izgāšanās. Būtu labi, ja no šiem investīciju strīdiem Latvijas puse apgūtu kaut vai to, ka ar starptautiskajām lietām ir jāstrādā profesionāli. Pretējā gadījumā viss nāk kā bumerangs atpakaļ un sit pa Latvijas valsti, izmaksājot daudzus miljonus nodokļu maksātāju naudas. Šādā gadījumā faktiskā atbildība būtu jāpieprasa no tās valdības locekļiem, kas par notikušo atbildīgi, ar pašu premjeru priekšgalā.
