Žurnālistika ir daļa no problēmas – cinisma izplatības, un tai ir jābūt arī daļai no risinājuma. Turklāt, to darot, var arī nopelnīt.

Tā sarunā ar db.lv saka vadošs Dānijas žurnālists un Orhūsas universitātes Konstruktīvo ziņu institūta (Constructive Institute) dibinātājs Ulriks Hāgerups (Ulrik Haagerup). Rīgā viņš viesojās ikgadējā augsta līmeņa drošības konferencē Riga Conference 2018.

«Mēs esam filtrs starp realitāti un sabiedrības uztveri par realitāti. Iznākums žurnālistikas kultūrai, kas fokusējas uz to, kas nedarbojas, uz konfliktiem, uz dramatisko un ekstrēmo, ir sabiedrības uzskats, ka tā arī ir realitāte,» saka U. Hāgerups. «Iznākumā sabiedrības ir izbijušās, lai gan vairumā Rietumeiropas valstu, un es domāju, ka arī pie jums, piemēram, noziedzības līmenis krītas. Viņi jūtas aizvien nedrošāki, lai gan tam nav iemesla. Diez vai Latvijā cilvēki zina, ka visā cilvēces vēsturē karos bojāgājušo iedzīvotāju daudzums nekad agrāk nav bijis tik zems, kā patlaban. Un tas – par spīti Sīrijai.»

Digitālās televīzijas ētera apraides ieviešanā privātie varētu iztikt bez valsts atbalsta, tomēr atzīst, ka tas nebūtu loģiski un izmaksas būtu augstākas.

Satiksmes ministrijas koncepcija paredz trīs digitālās televīzijas ieviešanas iespējas, valsts un privātie, valsts Latvijas Radio un Televīzijas centra (LVRTC) personā vai privātie brīvā tirgus apstākļos. "Digitālās televīzijas ieviešana jāīsteno pēc valsts privātās partnerības principiem, apvienojot infrastruktūru, kas ir pieejama valstij un Baltcom. Turklāt, ja visas ieinteresētās puses vienojas par labāko risinājumu, digitālo televīziju var ieviest sešos mēnešos," sarunā ar Dienas biznesu atzīst Baltkom direktors Pēteris Šmidre.

Līdz šim nav izdevies ieviest digitālo televīzijas apraidi visā valstī, kā jūs to domājat izdarīt?

Saskaņā ar patlaban pieejamo informāciju par mūziķa Maikla Džeksona testamentu tajā viņš norādījis, ka viņam piederošie īpašumi tiek novēlēti mātei un trīs bērniem, kā arī labdarībai, bet tēvam mūziķis nav novēlējis neko, vēsta telegraph.co.uk.

Paredzams, ka testaments, kas rakstīts 2002.gadā, tiesai tiks nodots šonedēļ. To rakstījis Džons Branka (John Branca) - prominents jurists izklaides nozarē, kurš bija M. Džeksona pārstāvis no 1980. - 2006.gadam. M. Džeksons Dž. Branku atjaunojis darbā neilgi pirms nāves.

M.Džeksona tēvs (Foto: AFP/SCANPIX)Dziedātāja vecāki iepriekš norādīja, ka M. Džeksons ir miris, neatstājot derīgu testamentu, tāpēc tiesai vajadzēšot izskatīt vairākus iepriekš rakstītos testamentus un izlemt par īpašumu sadali starp palicējiem.

Lenovo inovatīvais klēpjdatora un planšetes krustojums Yoga Book uz papīra lapas uzrakstīto «ievelk» ekrānā

Kopš 360 grādos atlokāmo Yoga klēpjdatoru sērijas radīšanas pirms pieciem gadiem Ķīnas zīmols Lenovo pieradinājis patērētājus sagaidīt aizvien jaunus, neparastus un patiesi inovatīvus produktus. Pekinieši nelika vilties arī pērnā gada nogalē, prezentējot savdabīgu piezīmjgrāmatu Yoga Book. Ar atlokāmu, skārienjutīgu ekrānu un pat ļoti plānu korpusu nevienu vairs nepārsteigt, tāpēc Lenovo datoram novāca klaviatūru, aizstājot to ar skārienjutīgu virsmu un zīmētiem taustiņiem.

Dizains

Pavirši paraugoties, Yoga Book izskatās pēc glīta, dārga pierakstu blociņa ar cietiem vākiem. Iespaidu pastiprina savdabīgā, visā korpusa garumā novilktā, rokaspulksteņa metāla siksniņas tematikā ieturētā spīdīgā eņģe, kas raisa asociācijas ar iesiešanas spirāli. 10,1 collu displeja dēļ klēpjdators nav lielāks par skolas burtnīcu, un arī plānums ir apbrīnas vērts. Atvērtā veidā katra puse ir tikai 4 mm bieza, bet aizvērtā – plānāka par centimetru un sver tikai 690 gramus.

«RBSSKALS bankrotēja valsts dēļ. Par Nacionālo bibliotēku RBSSKALS nesaņēma piecus miljonus! Protams, var jau formāli teikt – viņiem nepienācās. Bet, ja firma bankrotē, uzceļot tādu objektu kā Gaismas pils, tas nav normāli! Valsts nebankrotētu, ja viņa tos piecus miljonus samaksātu, firma paliktu tirgū. Tā ir tikai valsts vaina,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka būvuzņēmējs, agrāk būvuzņēmuma PBLC vadītājs Jānis Lancers.

Nu jau viņš gandrīz 10 gadu ir pensijā un nesen klajā nākusi viņa sagatavotā grāmata Latvijas būvniecība 100 gados – apjomīgs un fundamentāls 1600 lappušu darbs trīs biezos sējumos.

Tas arī bija pamudinājums aicināt uz piektdienas sarunu pašu grāmatas autoru. Savulaik J. Lancers bija biežs viesis Dienas Biznesa lappusēs – ar Jāni tikāmies un sazinājāmies daudz un bieži, un viņš nekad neatteica paust savu viedokli un domas par nozares norisēm un problēmām – arī tad, ja šis viedoklis ne visiem bija glaimojošs un tīkams. Lai gan mūsu tikšanās iegansts ir grāmata, arī šoreiz tomēr neiztiekam bez sarunas par būvniecību – gan par nozares pagātni, gan pašreizējām norisēm. Un, lai arī Jānis pats sakās esam no visa tā kā malā pagājis, tomēr atļaušos tam nepiekrist – jautājot un uzklausot atbildes, ir jūtams, ka laikam jau nav tik vienkārši paiet malā no tā, kam veltīta visa dzīve.

Pirms tam dzinies pakaļ slepkavām un pedofiliem, Guntis Bojārs aiz muguras atstājis darbu avīzē Diena un atvēris savu interneta portālu. Portālu – sievietēm. Viņa grāmata Zīda čūska pagājušā gada nogalē bija desmit pirktāko vidū – blakus bestselleriem un klasiķiem.

"..zini, Žak, viņš atkal man zvanīja un taujāja, vai es neesot Žoržs ..un zini, man beidzot bija gana, es viņam pateicu to, ko viņš ik reizes tik ļoti no manis gaidīja ..jā, es esmu Žoržs, un es regulāri guļu ar jūsu sievu, un vismaz kādam taču ir ar viņu jāguļ.."

Grāmata ir ļoti personiska... Aizvēru to un domāju – kāpēc tu to darīji – vai tam vajadzīga drosme, izmisums, mazohisms?

Sociologs un Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas pētnieks Viesturs Celmiņš pirms dažiem gadiem atgriezās Rīgā no Ņujorkas, kur, izmantojot viņam piešķirto Fulbraita stipendiju, studēja socioloģijas maģistrantūrā The New School for Social Research.

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas ietvaros Viesturs Celmiņš veicis pētījumu par Latvijas pilsētu sociālekonomisko attīstību. «Tagad visa socioloģija ir kļuvusi par pilsētu socioloģiju, jo pilsētā notiek viss,» viņš secina.

Kā šobrīd Latvijā jūtas pilsētnieks?

Viens no pieņēmumiem ir, ka cilvēki pilsētās meklē dzīves kvalitāti – iespējas atpūsties, izklaidēties un strādāt. Rīgā salīdzinoši šādas iespējas ir vislabākās, bet cilvēki nav apmierināti – lai gan viņiem ir iespējas iet uz Jauno Rīgas teātri, citiem ir iespējas braukt uz teātri Sidnejā. Secinājums? Objektīvi labos apstākļos tu vari būt subjektīvi nelaimīgs. Sociologiem tas ir interesanti, bet Rīgas domei šādi secinājumi nepatīk, viņi saka – ko jūs tur māžojaties? Jūs teicāt, ja mēs radīsim objektīvi labus dzīves apstākļus, cilvēki būs apmierināti, bet viņi tādi nav! Bet tur neko nepadarīsi – jo cilvēkam vairāk ir, jo viņš vairāk grib. Tas ir dzīves paradokss, ne socioloģijas vaina. Jo nav tā, ka, palielinoties teātru, veloceliņu un parku skaitam, cilvēki kļūs apmierinātāki. Tas neiet cauri. Tomēr analīze liecina, ka pat tie, kuri subjektīvi ir neapmierināti ar savu dzīvi, atzīst, ka pilsētā ir iespējas.

Tāds pats ir arī viņa pirms trim gadiem angliski izdotās grāmatas nosaukums. Šogad kā Intīmā bezgalība tā lasāma latviešu valodā, vēstot par mājām un ceļu.

Ceļš Edmundu Bunkši ir aizrāvis prom no kara pārņemtās Latvijas, vedis uz Ameriku un Kanādu, tad saucis atpakaļ, tuvāk Baltijas jūrai, kamēr beidzot 1990. gadā ar Fulbraita stipendijas atbalstu kļuva iespējama sāpīga atgriešanās. Kad 17 gadus vēlāk pastaigājamies gar Baltijas jūras krastu Miķeļtornī, profesors atzīst, ka tagad Latvijas ainavā jūtas harmoniski. Šajā novembrī tā atbilst iekšējām izjūtām.

Smilgu Miglās

Te, netālu no Miķeļbākas, ir Edmunda Bunkšes, pēc pirmās izglītības arhitekta, paša projektēts, mājīgs un gaišs namiņš zilpelēkos toņos. Kultūrģeogrāfijas profesoram ir pilna slodze Delavēras Universitātē Amerikas austrumu krastā, bet, kad vien iespējams, viņš atbrauc uz Smilgu Miglām. Tas ir māju vārds, kurš atnācis kādā brīdī Vašing­tonas Mākslas muzeja oranžērijā. Kāpas, žuburainas, skarbas priedes, bērzu birzīte, tad viga, pilna ar smilgām, kas vasarā zied. Jāņos virs smilgu pļaviņas pie mājas paceļas gaisīgs miglas plīvurs. Rudenī piejūras ainavā ir citas lietas, ko vērot. Kadiķu zaļums, smilts, nekad neuzminamā jūras krāsa un viļņi. «Mani interesē cil­vēka jūtas ainavā, visas maņas, ne tikai redze,» saka Edmunds Bunkše. «Geogrāfijas izjūtas jēdziens mani saista vairāk nekā ģeogrāfijas zināšanas.»

"Asus ZenBook Pro Duo" sniedz iespēju vienlaikus darīt vairāk, kaut katrā ekrānā skatīties citu filmu.

Klēpjdatoru nozares attīstībā var vilkt zināmas paralēles ar viedtelefoniem. Pēc agrīniem eksperimentiem agrāk vai vēlāk lielākie ražotāji nonāca pie līdzīgiem modeļiem un turpināja tos atražot, iekļaujot pa nelielam uzlabojumam. No lietotāja skatupunkta tas nemaz nav slikti, jo, nomainot ierīci, produktīvu darbu var turpināt bez īpašas pierašanas. Tomēr kādu īstu inovāciju ik pa laikam prasās gan. Ar aizraujošiem jaunumiem pērnā gada nogalē pie patērētājiem devās "Asus", prezentējot ļoti neparastu klēpjdatoru ar veseliem diviem ekrāniem – "ZenBook Pro Duo".

Dizains

(Raksta autora vērtējums: 8 punkti no 10)

Klēpjdatoru ražotāji jau agrāk pamanījušies iestrādāt nelielus ekrānus pamatnes daļā. "Apple MacBook" ir "Touch Bar" skārienekrāna josla, tas pats "Asus" pirms pāris gadiem displeju iestrādāja skārienpaliktnī. Taču "ZenBook Pro Duo" ir pirmais, kurā sekundārais OLED ekrāns ir gandrīz tikpat liels kā tastatūra un to var pārtaisīt par primārā ekrāna «pagarinājumu». Proti, dokumentu var atvērt pa abiem ekrāniem – 15 collu galveno un 14 collu palīgdispleju – un skatīt krietni lielākā izmērā. Protams, ar pārrāvumu ekrānu savienojuma vietā.

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

«Varat rakstīt, ka man ir paranoja vai šizofrēnija, bet 2012. gada rudenī būs Latvijas neatkarības, ekonomiskās un komercbanku sistēmas beigas,» laikrakstam Neatkarīgā sacījis ekonomists Dmitrijs Smirnovs, kurš par savām ekonomikas prognozēm reiz jau ticis apcietināts.

Precedents, kad par mēģinājumu destabilizēt valsts finanšu sistēmu aizturēts kāds cilvēks, Latvijā ir bijis. Pirms trim gadiem Drošības policija (DP) arestēja Ventspils augstskolas lektoru, ekonomistu Dmitriju Smirnovu, jo viņš diskusijā laikrakstam Ventas Balss bija prognozējis lata devalvāciju, atgādina laikraksts.

Runājot par ar Swedbank saistīto paniku, ekonomists paudis pārliecību, ka īsto pasākuma organizatoru DP neizdosies atrast, jo panikas celšanā piedalījušās pašas drošības iestādes. «Tas bija tikai banku krīzes mēģinājums, lai pārliecinātos, kā strādā sistēma. Panika sākās vienlaikus vairākās pilsētās un izplatījās ļoti ātri, tas nozīmē, ka aiz tā visa stāv nopietni cilvēki,» sacījis D. Smirnovs.

Ar blociņiem, kuru linu vākus rotā Nīcas josta, Paperella papildina Latvijā nopērkamo papīrlietu piedāvājumu, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Ideja par blociņiem Dacei Āboltiņai un Kristapam Vītolam radās, kad 2013. gadā uz Ziemassvētkiem vajadzēja sagatavot draugiem dāvaniņas. Savukārt draugi iedrošināja, ka produkts ir tik simpātisks, ka to vajadzētu piedāvāt iegādāties arī citiem. Vispirms viņi rezervēja vietu Kalnciema ielas tirdziņā, lai nebūtu atkāpšanās ceļa, un sāka strādāt pie blociņu izgatavošanas. «Citādi nebūtu impulsa, kas stumtu uz priekšu,» saka Dace Āboltiņa, Paperella papīrlietu meistare. Pirmā pieredze bija laba, iegūti gan pirmie pircēji, gan sadarbības partneri, kuru veikalos tagad nopērkamas Paperella papīra izstrādājumi. Abi joprojām piedalās dažādos tirdziņos, jo tie esot svarīgi uzņēmuma attīstībā. «Viens ir tas, ka no biznesa viedokļa tā ir nauda uzreiz, kamēr veikalā jāgaida mēnesis vai divi, kamēr saņem naudu par pārdoto preci. Otrs – tā ir saikne ar cilvēkiem. Pašā sākumā tieši pozitīvās emocijas, ko gūsti tirdziņos, komunicējot ar pircējiem, ir tas, kas iedrošina turpināt strādāt. Kad cilvēki veikalos nopērk mūsu blociņus, mēs neredzam, ko viņi par tiem domā,» stāsta Kristaps Vītols, Paperella dizainers.

Viena no aktualitātēm, par ko pēdējā laikā tiek veikti dažādi pētījumi un diskutēts plašsaziņas līdzekļos, ir influenceri — populāri sociālo mediju lietotāji, kas mēdz pelnīt naudu ar dažādu lietu vai zīmolu reklamēšanu. Kamēr vieni pārmet influenceriem sekotāju maldināšanu, tikmēr lielai daļai bērnu un jauniešu tā šķiet sapņu profesija.

Neraugoties uz šķietamību, arī šis darbs nav bez garoziņas un daudzi influenceri noklusē ēnas puses, ar ko nākas saskarties.

Kā pārdzīvot neizdošanos

Mūsdienās ļoti daudzi jaunieši uzskata, ka kļūt par influenceri ir vienkārši, domājot, ka šis darbs būs viegls un ātri nesīs lielu peļņu. Nenoliedzami, ir gadījumi, kad arī trīspadsmit un četrpadsmit gadus veci jaunieši nopelna salīdzinoši lielu naudu, ar savu komunikāciju tikai pastiprinot mītu, ka peļņa nākusi ātri un viegli. Jaunieši ātri notic šādām iespējām. Daudzi mēģina sākt influencera karjeru, un daļai, piedzīvojot neizdošanos, būtiski krītas pašapziņa.

Viens no lielākajiem gandarījumiem žurnālistikā ir saņemt reakciju uz saviem materiāliem. Ja reakcija ir ātra un nāk no cilvēkiem, kura viedoklim ir būtisks svars, gandarījums ir dubults. Šoreiz DB ir izdevies sagaidīt ātru reakciju uz savu publikāciju no visaugstākā līmeņa Latvijā – premjerministra Māra Kučinska.

DB uzcītīgākie lasītāji noteikti ir pamanījuši, ka medijs pēdējā laikā ir pievērsis pastiprinātu uzmanību banku sektoram – gan ABLV Bank likvidācijai, gan kopumā valsts finanšu sektorā notiekošajam. Uz šīm publikācijām mūs mudināja mūsu lasītāji – uzņēmēji, kuriem plašā mērogā ir radušās problēmas ar Latvijā strādājošām bankām.

Kamēr šī problemātiskā situācija nav atrisināta, DB uzskata par savu pienākumu par to rakstīt, nebaidoties būt tieši un asi arī tad, ja jākritizē visaugstākā ranga politiķi un ministri.

Situācija ir kritiska, jo «banku sērga», kas izpaužas kā kontu pēkšņa slēgšana un pārskaitījumu ierobežošana, ir skārusi visdažādākā izmēra un nozaru uzņēmējus un rada nopietnus riskus visai tautsaimniecībai. Ja arī ne katrs Latvijas uzņēmējs personīgi šobrīd ar šādām problēmām bankās ir saskāries, iespējams, ar tām ir saskārušies viņa partneri, klienti vai piegādātāji, un līdz ar to domino efekts ir nenovēršams. Nemaz nerunājot par to, kā šādu Eiropas Savienības valstij netipisku problēmsituāciju ar kontiem novērtē potenciālie investori – bankas konts un starptautiskajā praksē pieņemtās darbības caur to mūsdienu uzņēmējdarbībā ir pašsaprotamība un priekšnosacījums, lai vispār kāds bizness uz šo valsti paskatītos.

SIA Dabas dots īpašnieks Rolands Briņķis piedāvā alternatīvu gāzētajiem cukurotajiem dzērieniem, ražojot dabīgu augu dzērienu no Latvijas lauku tējām un ogām

Fotogrāfijas - raksta galerijā!

«Esmu dabīga un veselīga dzīvesveida entuziasts. Pirms trim gadiem man radās doma uztaisīt absolūti dabīgu dzērienu, ko bez ierobežojumiem un bez pārmetumiem var lietot visi – pieaugušie, bērni, jaunieši. Esmu aktīvs sportists – tagad gan mazāk – , un gribējās tādu produktu, kas labi remdē slāpes, taču plašajā veikalu klāstā nebija, ko izvēlēties,» saka Rolands. Viņš pats ikdienā dzer daudz ūdens, bet ievērojis, ka bērniem un arī pieaugušajiem labāk patīk, ja dzērienam ir kāda garša. Savu produktu Rolands sauc par augu dzērienu, un tajā apvienotas Latvijas lauku tējas – kumelīšu, pelašķu, piparmētru – ar aroniju, upeņu un rabarberu sulu. Vaicāts, kāda ir to atšķirība no veikalos jau nopērkamām ledus tējām, viņš uzsver, ka tas ir saturs. Ledus tējas ir gatavotas no koncentrāta, bet Dabas dots augu dzērieni ražoti «kā mājās» – vārīta tēja, spiesta sula, sajaukta ar cukuru vai medu. «Saldinātājs pievienots tikai tik daudz, lai dzēriens būtu mazliet saldāks. Es biju iedomājies dzērienu pavisam bez saldinātājiem, taču tad es to lietotu viens pats. Ir jāskatās, ko patērētājs prasa,» atzīst Rolands. Divus no šī brīža produktiem saldina augļu cukurs fruktoze, bet vienu – medus.

Galds, divi krēsli un sols. Mēs ar fotogrāfu nelielajā Centrālcietuma ieslodzīto tikšanās kabinetā gaidām Latvijas pazīstamāko nacionālboļševiku Vladimiru Lindermanu, kurš pirms nepilna mēneša deportēts no Krievijas. Tur viņš uzturējās kopš 2002. gada novembra, kad ar mērķi iesaistīties Krievijas politiskajos procesos pameta Latviju.

Tagad Lindermans atvests uz tikšanās kabinetu un, mazliet samulsis, paraksta cietuma administrācijas prasīto rakstisko apliecinājumu, ka tiešām ir ar mieru sniegt interviju Db. Mūsu saruna notiek krievu valodā, taču tas nebūt nenozīmē, ka Lindermans neprastu latviski. Viņš vienkārši vēlas izteikties iespējami precīzāk.

Kā jūs deportēja uz Latviju?

Čekisti mani aizturēja uz ielas. Maskavā. Pēc tam notiek procedūra, ir tiesa, kas lemj par deportāciju. Sākumā atrados izvietošanas izolatorā, mani nolaupīja no turienes, bija iesaistīti trīs, četri specdienesti, tostarp federālā milicija, kopā trīsdesmit cilvēku. Ielika mašīnā, aizveda. Nolaupīja no izolatora. Es zināju, ka mani deportēs, gribēju, lai Latvijas vēstniecība pakontrolē šo procesu, jo tie puiši, kas noņēmās ar manu deportāciju, varēja mani nogādāt ne tikai uz Latviju, bet arī uz mežu varēja aizvest un norakt. Tad mani izveda uz Pleskavas apgabalu, tad uz pierobežas pilsētu Balviem.

Ja cilvēks Latvijā atļaujas kaut kam iebilst, viņam daudz kas var tikt piekabināts – stagnāts, pārāk vecs, ieguvis sliktu izglītību, bijušais komunists, čekists, Ventspils atbalstītājs… Tā uzskata kādreizējais izmeklētājs, uzņēmējs un Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.

Savulaik viņš bija pazīstams kā viens no latviešiem, kuri tika iekļauti PSRS slavenajā Gdļjana – Ivanova grupā. Neatkarības gados, pārtraucot darbu valsts struktūrās, Aivars Borovkovs pievērsās jurista karjerai, kā arī uzņēmējdarbībai. Viņš faktiski vienmēr atļāvies, kā pats saka, palaist muti, pauzdams viedokli par valstī notiekošajiem procesiem, turklāt tādu, kas nereti ir pretējs valdošajam. Borovkovs pat lepojas ar to, ka publiski viņa izglītotības pakāpi apšaubījusi kādreizējā Valsts prezidente.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild zvērinātu advokātu biroja Sorainen vadītāja un vecākā partnere Eva Berlaus.

Šogad E. Berlaus svin 20 gadus kopš karjeras sākuma, kad kā LU Juridiskās fakultātes studente viņa kļuva par Rīgas dārzu un parku juristi un galvenokārt risināja darba tiesību problēmas. Šobrīd viņa par saviem galvenajiem izaicinājumiem nozarē saskata pavisam citus jautājumus – start-up likumdošanas izveidošanu un Komerclikuma reformēšanu.

Kāpēc jūs strādājat šajā uzņēmumā, nozarē?

Ļoti vienkārši – tāpēc, ka man patīk advokāta darbs. Tajā vienlīdz labi noder gan loģiskā domāšana un spēja analizēt faktus un notikumus, gan arī mana radošā puse – spēja improvizēt. Šajā darbā ir iespēja reāli ietekmēt Latvijā notiekošo, piemēram, palīdzot klientam izveidot labu un pelnošu uzņēmumu vai arī strādājot pie kāda likuma reformas. Turklāt, ņemot vērā Sorainen uzkrāto pieredzi, mums ir iespēja strādāt pie pašām sarežģītākajām lietām, kas, protams, ir liels gods, bet – kas vēl svarīgāk – nekad neļauj mums apstāties savā attīstībā. Nokļūstot Sorainen vadošās partneres amatā, papildu advokāta darbam man ir vajadzējis apgūt daudzas jaunas lietas, tāpēc rutīna tā arī nekad nav iestājusies, lai gan šajā profesijā esmu jau divdesmit gadu. Tas man ir ļoti būtiski. Lai gan jāatzīst, ka mans ceļš uz profesiju sākās ar pavisam citām domām – uzsākot mācības LU Juridiskajā fakultātē, detektīvfilmu iespaidā vairāk domāju par izmeklētājas darbu. Tomēr studiju prakse parādīja, ka realitāte ir ļoti tālu no filmās redzētā. Ar krimināltiesībām saistītā vide ir ļoti pesimistiska, un profesionāļi, kas strādā šajā nozarē, nav paši pozitīvākie cilvēki pasaulē. Sapratu, ka tas nav domāts man.

Deviņpadsmit gadu laikā Reaton no kooperatīva pārtapis kompānijā, kas attīsta savu biznesu vairākos virzienos, plāno paplašināt delikatešu tirgotavu Gastronome tīklu un kļūt par vadošo interjera priekšmetu tirgotāju Latvijā. Par uzņēmuma biznesa principiem intervijā Db stāsta Reaton, ltd. prezidents Boriss Gluhmans.

Nesen iznākušajā 800 Latvijas miljonāru sarakstā saistībā ar jūsu vārdu minēts, ka gatavojaties tālāk attīstīt deliaketešu tirgus Gastronome koncepciju. Kā tieši?

Tur gan ir minēts arī, ka Reaton gatavojas startēt biržā, bet nezinu, no kurienes šāda informācija, jo es neko tādu neesmu teicis. Nedomāju, ka Latvijā ir pietiekoši atraktīva birža, vismaz priekš Reaton. Savukārt, kas attiecas uz Gastronome paplašināšanu, jā, tas tiek plānots!

Tas nozīmē, ka Rīgā vai citās Latvijas pilsētās plānojat atvērt jaunas delikatešu tirgotavas Gastronome?

Preču zīmoli mācās no Baraka Obamas veiksmīgās kampaņas sociālajos tīklos, saka sabiedrisko attiecību kompānijas Ogilvy PR Worlwide reģionālais vadītājs Stjuarts Smits.

Patiesībā daži no labākajiem komunikācijas paraugiem ir tieši politiskās kampaņas, jo tajās ir lielāka brīvība radošiem meklējumiem, nekā veicinot kāda patēriņa produkta noietu.

Kā gan tā?

Ja komunicējat idejas, jūs varas atļauties būt agresīvāks. Un tajā ir arī «visu vai neko» situācija.

Tas gan.

Un ir kampaņas beigu termiņš. Politiskā kampaņa ir smags pārbaudījums, bet tā nav uzticības veidošana gadiem un gadiem ilgi. «Balsojiet par mums ŠODIEN!»

Līdzīgi, starp citu, tagad ir sociālajos medijos, jo tur ikviens vienlaikus gan eksperimentē, gan mācās. Nav tā, ka aģentūrām būtu atbilde, kā reklamēties sociālajos medijos. Aģentūras nemaz nav tik drošas, ko klientiem būtu jādara, un visi eksperimentē – kā aģentūras, tā klienti, un visi mācās ļoti lielā ātrumā.

Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

22 gadus veca ASV studente nolēmusi rīkot publisku izsoli, kurā viņa nolēmusi pārdot savu nevainību. Studente ar iegūto naudu vēlas samaksāt par tālākām studijām, ziņo aģentūra Reuters.

Kārtējā studente grib pārdot savu nevainību"Mēs dzīvojam kapitālisma sabiedrībā. Kāpēc es nedrīkstētu pelnīt ar savu nevainību?" sacījusi studente intervijā kādam ASV televīzijas raidījumam.

Studente, kura nesen ieguva bakalaura grādu un vēlas turpināt studēt laulības un ģimenes terapiju, cer savu nevainību pārdot par 1 miljonu ASV dolāru.

Sākotnēji studente, kura droārtējā studente grib pārdot savu nevainībušības apsvērumu dēļ izmanto segvārdu Natālija Dilana (Natalie Dylan), vēlējās izsoli rīkot ar eBay starpniecību, taču interneta izsoļu rīkotājs tam nepiekrita. Tāpēc izsoli paredzēts rīkot klātienē kādā Nevadas štata bordelī ar nosaukumu Moonlite Bunny Ranch.

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Par lielākajām kļūdām sociālajos tīklos 2012. gadā uzņēmumu pārstāvji uzskata klusēšanu, ja lietotāji sāk mazāk komunicēt, atbilžu nesniegšanu lietotājiem ērtākajā laikā un bezgaumību.

Minot savu piemēru, virtuļu ražotājs un tirgotājs ZeDonats pārstāvis Reinis Silovs norāda, ka pavasara mēnešos aktivitāte Twitter vidē samazinājusies - mazāk rakstīja cilvēki un arī ZeDonats sāka mazāk rakstīt. Taču šādu klusēšanu viņš novērtējā kā kļūdu. Tiklīdz uzņēmums atsācis aktīvāk rakstīt, arī lietotāji sākuši komunicēt vairāk.

SIA Tele2 komercdirektors Jānis Spoģis savukārt norādīja uz ierastā darba laika neatbilstību laikam, kad lietotājiem ērtāk sazināties ar uzņēmumiem. «Ir ierasts, ka darba laiks ir no plkst.9 līdz 18, bet klients atnāk mājās [pēc darba] un viņam pēkšņi «deg» plkst.21. Viņam «sāp», un viņš «bļauj», un visi draugi sāk just līdzi. Paskatāmies - izrādās, «ugunsgrēks»,» vērtēja Spoģis.