Divas trešdaļas no Eiropas nozvejas ir virs ilgtspējīgas zvejniecības normas un apdraud nozari, vēsta laikraksts Dienas bizness.
Eiropas Savienības Jūrlietu un zivsaimniecības komisāres Marijas Damanaki runasvīrs Olivers Drevess skaidro, vai ES politika ir par labu zivīm vai zvejniekiem.
Vai zivkopība jau kādu laiku nav kļuvusi aktuāla tēma ne tikai strīdīgo nozvejas kvotu dēļ vien?
Ierasti tā bijusi zvejnieku un pārstrādātāju lieta, bet mūsdienās tā tiešām daudzviet ir kļuvusi par plaši aktualizētu sabiedrisku tēmu.
Bet ne jau tikai pārliekās nozvejas dēļ?
Nē, galvenokārt tāpēc, ka cilvēki kļuvuši uzmanīgāki pret to, ko ēd, un zivju ēdieni ir nozīmīgi miesas veselībai un prāta darbībai. Ir daudzas televīzijas programmas par zivīm gan no ekoloģijas perspektīvas, gan kulinārijas puses. No šauras nozares intereses zivis ir kļuvušas par svarīgu tēmu.
Viens no iemesliem varētu būt arī globālās sasilšanas dēļ pievērstā uzmanība pasaules okeānam.
Noteikti. Mēs komisijā bieži vien izmantojam jau slaveno zinātnieku teicienu, ka mums ir vairāk zināms par Mēness virsmu nekā par to, kas notiek okeānā. Pēdējā laikā vien ir atklāts tūkstošiem dziļūdens sugu, par kurām līdz šim mums nav bijis ne jausmas. Pasaules ūdeņos notiek kas ievērojami vairāk, nekā mēs apzināmies.
Lai kā būtu ar dziļūdens nezvēriem, Latvijas jūrnieki labi pazīst, piemēram, plekstes, un viņi saka, ka to ir gana. Jūsu zinātniekiem savukārt trūkst datu, tāpēc to nozveja nākamgad ir samazināta par ceturtdaļu. Vai tas ir samērīgi?
Cilvēkiem, kurus nozvejas samazinājums skar tieši, tas nekad nešķitīs proporcionāli. Es nesaku, ka viņiem nebūtu taisnība, vai ka kvotas būtu netaisnīgas, bet gan to, ka mums uz to ir jāpalūkojas citādāk. Mēs esam nonākuši situācijā, kad Eiropā divas trešdaļas ir pārlieka nozveja.
Salīdzinājumam - Amerikā pārliekas nozvejas nav vispār. ASV 1996. g. ieviesa jaunu likumdošanu, un tikai pirms kādiem pāris gadiem viņu nozvejas situācija ir normalizējusies.
Mēs to tikai sākam, un mums ir vissliktākie zvejas rādītāji pasaulē - mēs galējam savus zivju krājumus, iztukšojam jūras, un pie šādiem tempiem dažu zivju sugu pēc desmit gadiem vienkārši vairs nebūs.
Mēs analizējām 136 zivju sugu krājumus, un izrādījās, ka tikai astoņas no tām pēc 15 gadiem būs veselīgā stāvoklī. Mēs drāžamies pamatīga posta virzienā. Diemžēl nezinu precīzus datus par Baltiju, bet tas viss ir uz fona, kur, piemēram, Francijā 80% zivju, ko viņi ēd, ir importētas galvenokārt no Āzijas. Viņi ēd vecas saldētas zivis.
Tad kopējās zivsaimniecības politikas reforma nozīmē tikai un vienīgi sekošanu zinātnieku ieteikumiem un, kur to nav, drošības pēc būtiski samazināt nozveju?
Nesen Briselē bija konference mazo apjomu zvejniekiem par naudas resursu pieejamību un to, kā viņi varētu pastāvēt un darīt savu darbu jaunajos regulēšanas apstākļos. Par to ir sevišķi domāts.
Piemēram, tagad tiek maksāts par veco zvejas laivu sagriešanu un ir pierādīts, ka tas ir ļoti neefektīvi, jo cilvēki to naudu izmanto jaunu, efektīvāku laivu pirkšanai un iznākumā nozvejo vēl vairāk. Tam atbalsta nākotnē vairs nebūs, bet būs daudzi mazāki fondi, kas varēs tikt pielāgoti arī specifiskām situācijām katrā valstī. Tas spēs nodrošināt, ka gan Eiropas krasti nepaliek tukši, gan arī zivsaimniecība nepāriet tikai lielo ražotāju rokās.
Un tas spēs novērst to, ko saka mūsu zvejnieki, ka viņiem riebj pārkvalificēties par tūristu gidiem?
Jā. Viņi negrib jūrā strādāt uz naftas platformām, bet savās laivās, un tieši to mēs gribam panākt ar citiem regulēšanas instrumentiem. Bet balansam ir jābūt. Ir jādod zvejniekiem iespēja zvejot, bet tam jānotiek tādā uzņēmējdarbības vidē, kas ir ekoloģiski atbildīga un kur viņi savas zivis spēj arī pārdot. Un tā jau ir runa par sabiedrības apziņu - par zivju vērtības apziņu. Sevišķi par vietējo, svaigo zivju vērtību.
Proti, par to cenu?
Pilnīgi noteikti. Saprast svaigu zivju augstāko vērtību pret saldētām zivīm ir veids, kā vietējā zvejniecība varēs pastāvēt.
Proti, jāizglīto sabiedrība, ka jāmaksā par zivīm vairāk?
Arī tas. Bet būtiski ir arī iepriekš minētie jaunie fondi, kas zvejniekiem ļauj pielāgoties jaunajiem apstākļiem un palikt savā arodā. Zvejniecībā arī vidējais vecums ir ap 50 gadiem, jo jauni cilvēki no tās vairās kā neperspektīvas nozares. Lai to mainītu, ir jāpierāda, ka zivju krājumi atjaunojas, ka nozare ir ilgtspējīga.
Tomēr lielos vilcienos nozares pastāvēšana ir jautājums par zivju cenu?
Par zivju vērtību. Un par to, kā zvejniekiem dot ilglaicīgākas nozvejas atļaujas un nodrošināt investīciju drošību.
