Astoņdesmit procenti Latvijas iedzīvotāju nespēj sev iegādāties mājokli, tostarp arī kredītā. Tas nozīmē, ka šo cilvēku vienīgā iespēja ir īres tirgus. Tajā pašā laikā tajā vērojams izteikts ekonomiskās klases dzīvokļu trūkums. Ja aplūko jaunceltos, ekspluatācijā nodotos daudzdzīvokļu namus, tad tie ir premium klases segmentā.
Saskaņā ar Latio 2017. gada pārskatu, pērn tipiskās īres maksas pieprasītākajiem sērijveida dzīvokļiem bija 200-300 eiro mēnesī, neskaitot komunālos maksājumus. Tajā pašā laikā, pēc CSP datiem, 47,1% strādājošo saņem algu līdz 700 eiro bruto mēnesī. Skaidrs, ka šiem cilvēkiem īres maksa 300 eiro mēnesī ir nepaceļama. Tajā pašā laikā viņi arī neietilpst maznodrošināto grupā, kam pienāktos sociālā palīdzība. Tiesa, vienai daļai šajā kategorijā ietilpstošo pieder savs par privatizācijas sertifikātiem privatizēts dzīvoklis.
Vienā no smagākajām situācijām ir cilvēki reģionos, kuri darba meklējumos vēlas pārcelties uz Rīgu. Faktiski, ja viņi «iekrīt» algas kategorijā līdz 700 eiro bruto, viņu iespējas Rīgā noīrēt dzīvokli ir gana ierobežotas. Piemēram, aplūkojot internetā īres piedāvājumus Zolitūdē, redzams, ka lētākais ir divistabu dzīvoklis par 270 eiro mēnesī. Viens no lētākajiem piedāvājumiem ir vienas istabas dzīvoklis Šķirotavā (12 km) par 160 eiro mēnesī. Taču tādu sludinājumu ir ļoti maz. Tas nozīmē, ka Rīgā katastrofāli pietrūkst dzīvokļu cilvēkiem, kas nav maznodrošināti, taču pelna mazāk par vidējo algu valstī. Līdz ar to pieejama mājokļa trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ strādnieki no laukiem dodas peļņā uz ārzemēm, nevis galvaspilsētu.