Bankas

Irīna Pīgozne: Biju klāt visu Swedbank svarīgo lēmumu pieņemšanā

Kristīne Stepiņa, 29.07.2016

Foto: Vitālijs Stīpnieks, Dienas Bizness

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Domāju, ka esmu atstājusi pamatīgu nospiedumu uz daudziem stratēģiskiem lēmumiem, kurus ir pieņēmusi Swedbank, tā DB atzīst Irīna Pīgozne, kura pēc 22 gadu darbības finanšu jomā to pamet, lai nodotos sabiedriski nozīmīgiem projektiem un atvēlētu vairāk laika saviem vaļaspriekiem

Fragments no intervijas:

Vai, kāpjot pa karjeras kāpnēm, bijāt sasniegusi pašu augstāko virsotni? Vai jums nekad negribējās kļūt par bankas prezidenti?

Nav tāda kareivja, kas nesapņo kļūt par ģenerāli! (Smejas.) Kas nu kuram ir tas svarīgākais – vai amats, vai piepildījums –, ko var gūt no darba procesa. Jautājums ir par to, kur apstāties – vai nu būt par bankas prezidentu, vai vadīt Baltijas valstu bankas, vai visu lielo Swedbank grupu. Ir tik daudz horizontu, kurus pati sev varu noteikt. Kad aprunājos ar sevi, es, pirmkārt, konstatēju, ko es vēlos un ko nevēlos, bet, otrkārt, ko daru un ko nedaru. Mēs bankā strādājam ļoti saliedēti, biju klāt visu svarīgo lēmumu pieņemšanā. Domāju, ka esmu atstājusi pamatīgu nospiedumu uz daudziem stratēģiskiem lēmumiem, kurus banka ir pieņēmusi. Vadītāji, ar kuriem esmu strādājusi, ir bijuši ļoti spēcīgi – kā Latvijā, tā grupā. Sadarbību ar viņiem varētu salīdzināt ar tango dejošanu, jo šai dejai ir nepieciešama laba partnerība. Daudzi man ir jautājuši, kā es tik ilgi varēju nostrādāt vienā uzņēmumā. Taču tie bija ļoti dažādi uzņēmumi gan pēc sava rakstura, gan sūtības. Es sāku 1993. gadā Latvijas–Vācijas bankā. Tā bija maza, ekskluzīva, izteikti kooperatīva banka un pirmā banka ar rietumu komerckapitālu, kurai bija elektronisko norēķinu platforma. Galvenie uzsvari bija likti uz cilvēku un tehnoloģiju attīstību. Tieši šie faktori ir noteicošie arī šobrīd.

Vai jūs atceraties, kad pēdējo reizi bijāt absolūti laimīga?

Vakar. (Smaida.) Nē, patiesībā šorīt no rīta, kad es atvēru acis un ieraudzīju saulīti. Tad man gribējās celties, iet un darīt. Šobrīd, piemēram, notiek gatavošanās mana vecākā bērna kāzām. Tas dara mani laimīgu, gribas šo laiku izgaršot, nepalaist garām nevienu pašu momentu un smelties vēl nebijušas sajūtas. Es parasti aizraujos ar lietām, cenšos būt tajās dziļi iekšā, iespēju robežās saglabājot līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi. Nevaru būt ideāla visiem, pat necenšos tāda būt, jo tas nav iespējams. Es cenšos ieklausīties sevī un sekot savai pārliecībai, neņemot vērā to, ko citi par to teiks.

Visu interviju Laiks rozā makšķerei lasiet 29. jūlija laikrakstā Dienas Bizness.