Augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam aprēķināts 177,63 latu vērtībā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētā informācija.

Salīdzinājumā ar jūlija iztikas minimuma rādītājs samazinājies 1,22 latiem. Jūlijā aprēķinātais iztikas minimuma rādītājs bija 178,85 lati.

Šogad augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam cilvēkam bija par 3,35 latiem lielāks nekā pērn augustā.

Iztikas minimuma rādītājs šogad kāpa vairākus mēnešus kopš februāra. Janvārī iztikas minimums bija 175,46 lati, februārī - 174,14 lati, martā - 176,81 lats, aprīlī - 177,44 lati, maijā - 177,9 lati, bet jūnijā rādītājs sasniedza rekordaugstos 180,43 latus. Jūlijā rādītājs samazinājās līdz 178,85 latiem, un arī augustā tas turpināja samazināties.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes vairāk nekā 20 gadus senu - 1991.gada aprīļa - lēmumu.

Novembrī nedaudz samazinājies iztikas minimums, sasniedzot 179,08 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iztikas minimums mēneša laikā sarucis par 0,25 latiem, jo oktobrī tas bija 179,33 lati. Gada laikā iztikas minimums pieaudzis par nepilniem diviem latiem, jo pērnā gada novembrī tas bija 177,19 lati.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

No 1990. gada šī struktūra nav atjaunota un papildināta ar jaunām, patēriņam būtiskām pozīcijām, piemēram, maksas medicīnas, izglītības pakalpojumiem, kā arī mobilā tālruņa, interneta rēķiniem un citiem produktiem.

Šā gada janvārī iztikas minimuma rādītājs ir 175,46 lati, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija.

Mēneša laikā rādītājs samazinājies - decembrī iztikas minimums bija 177,01 lats. Savukārt salīdzinājumā ar 2012.gada pirmo mēnesi šogad janvārī iztikas minimums paaugstinājies. Pērn janvārī iztikas minimuma rādītājs bija 173,47 lati.

Kā ziņots, rekordaugsts iztikas minimuma rādītājs tika sasniegts pagājušā gada jūnijā - 177,26 lati.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība 2012. gadā bija 176 lati, 2011. gadā - 173 lati, 2010. gadā - 166 lati, 2009. gadā - 168 lati, 2008. gadā - 160 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces.

Piemērotas atskaites sistēmas trūkums neļauj saprast, kas sociālajā sistēmā īsti notiek, atzīst labklājības ministre Ilze Viņķele.

Pasaules Bankas pētījums un iztikas minimums – kad tas būs? Un kāda ir tā nozīme kā atskaites punktam, lai Latvijas sociālajā sfērā vispār kaut ko plānotu?

Neesmu vēl redzējusi starprezultātus, kas pamazām jau sāk ienākt, bet visam pētījumam jābūt gatavam maijā. Runājot par iztikas minimumu, ir skaidrs, ka šis rādītājs ir novecojis, un tajā ietvertais preču grozs neatbilst mūsdienām. Mazs piemērs – tajā nav interneta. Tāpēc Pasaules Banka pēc citu Eiropas valstu labākās prakses pieredzes Latvijai rēķina sabiedrības ienākumu mediānu – vidējo ieņēmumu līmeni, izslēdzot ekstrēmos rādītājus. Un tad ir jāvienojas par saprātīgu procentu no šīs mediānas, kas tiek uzstādīts kā jaunais iztikas minimums.

Latvijas iecerei jau no 2016. gada ieviest progresīvo neapliekamo minimumu maz salīdzināmu piemēru Eiropas Savienības dalībvalstu vidū , piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Par to liecina BDO Tax veiktais pētījums. «Lielākajā daļā ES valstu nav noteikts progresīvais neapliekamais minimums, proti, tā apmērs atkarībā no cilvēka ienākumu līmeņa – jo lielāks ienākums, jo mazāks ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums,» pētījuma rezultātu izskaidro SIA BDO Tax nodokļu eksperts Edgars Vilnis. Viņš uzsver, ka tikai dažās ES dalībvalstīs – Lietuvā, Slovākijā, Slovēnijā un Spānijā – ir noteikts progresīvais neapliekamais minimums. «Tās visas, izņemot Spāniju, ir jaunās ES dalībvalstis. Daļēji tāds ir noteikts arī Dānijā, tomēr šajā valstī tiek izmantota atšķirīga pieeja neapliekamā minimuma diferenciācijai,» skaidro E. Vilnis.

Aprīlī iztikas minimums sasniedzis 177,44 latus, liecina Centrālā statistikas biroja dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,63 latiem, savukārt gada laikā tas audzis par 1,66 latiem.

Pagājušajā mēnesī iztikas minimums sasniedzis rekordaugstu līmeni, jo iepriekš augstākais rādītājs bija pērn jūnijā – 177,26 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Dzimuma, vecuma vai teritoriālajā dalījumā pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība netiek rēķināta, skaidro CSP. Tāpēc grozā ielikti gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti, lieko priekšmetu un pakalpojumu patēriņa vērtību eventuālā gadījumā katrs iedzīvotājs varētu izmantot atbilstoši savām personiskajām vajadzībām un ieskatiem.

Maijā, salīdzinot ar aprīli, iztikas minimums nedaudz pieaudzis, sasniedzot jaunu rekordu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iztikas minimums maijā bijis 177,9 lati, mēneša laikā pieaugot par 0,46 latiem, jo aprīlī tas bija 177,44 lati. Savukārt gada laikā iztikas minimums audzis par 1,64 latiem.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Dzimuma, vecuma vai teritoriālajā dalījumā pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība netiek rēķināta, skaidro CSP. Tāpēc grozā ielikti gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti, lieko priekšmetu un pakalpojumu patēriņa vērtību eventuālā gadījumā katrs iedzīvotājs varētu izmantot atbilstoši savām personiskajām vajadzībām un ieskatiem.

Septembrī iztikas minimums sasniedzis 178,13 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,5 latiem, jo augustā tas bija 177,63 lati, savukārt gada laikā tas audzis par 2,25 latiem.

Septembrī pārtikas preču minimums veidoja 54,02 latus, nepārtikas preces – 61,93 latus, pakalpojumi – 55,33 latus, bet pārējie maksājumi 6,85 latus.

Jāatzīmē, ka jūnijā iztikas minimums sasniedza rekordaugstu līmeni - 180,43 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Pabalstus un pensijas Latvijā nosaka «uz aci», bez iedzīvotāju dzīves līmeni apliecinošiem rādītājiem.

Tas izriet no vairāku amatpersonu atbildēm uz DB jautājumiem par to, kā tiek aprēķināti pabalsti. Izrādās, ne viens no rādītājiem, kas apliecinātu minimālās iedzīvotāju dzīves līmeņa prasības, normatīvajos aktos nav iekļauts. Brīžiem kā salīdzinošs rādītājs tiek piesaukts iztikas minimums, taču tā aprēķiniem vairs nav likumīga pamata un rādītājs īsti neatbilst realitātei, jo metodoloģija iztikas minimuma groza aprēķināšanai nav mainīta kopš 1991. gada. Atbilstoši Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) datiem šā gada maijā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam pieaudzis līdz 176,26 latiem.

Labklājības ministre Ilze Viņķele cer, ka kādu raksturojušu rādītāju, pret ko varētu adekvāti noteikt pabalstu lielumu, radīs Pasaules Banka savā pētījumā. «Tas ir viens no pētījuma uzdevumiem,» saka I. Viņķele. Viņa min, ka Pasaules Banka kā kontrolskaitli izmanto absolūtās nabadzības slieksni dažādos pasaules reģionos, tomēr vienlaikus I. Viņķele nav pārliecināta, ka tas būtu piemērotākais risinājums Latvijai.

Savulaik sparīgi (un visai pamatoti) tika kritizēta metodoloģija, atbilstoši kurai Latvijā tika rēķināta minimālā alga. Laika gaitā dažādas runas par šo tēmu noveda pie tā, ka iepriekšējo metodoloģiju likvidēja, bet jaunu tā arī neradīja. Vai nu aizmirsa, vai nevienam nav skaidrības, kā to darīt, bet šīs metodoloģijas vienkārši nav.

Tā vietā ir tikai klusa čiepstēšana, ka varbūt Pasaules Banka saņemsies un kaut ko šajā jomā izstrādās, un tad arī mums būšot, ko pārņemt.

Tikmēr dažādi pabalsti un arī vecuma pensijas Latvijā tiek noteikti vienkārši «uz aci». Principā var teikt, ka sistēma ir vienkārša – cik naudas budžetā attiecīgajā gadā ir, tik arī sadala «uz galviņām», pasakot, ka iegūtais aprēķins atbilst kādai ļoti gudrai formulai, kuras būtību izskaidrot nemaz nav tik vienkārši un to nemaz nevajag darīt. Iespējams, tāpēc arī nav jābrīnās, ka iztikas minimums, neapliekamais minimums un minimālā alga Latvijā ir trīs pilnīgi dažādi lielumi, lai gan zināmai saskaņai tajos pēc loģikas tomēr vajadzētu būt. Respektīvi, būtu tikai loģiski, ja vismaz minimālā alga un neapliekamais minimums neatšķirtos. Nepārsteidz arī Ekonomikas ministrijas paziņojums, ka iztikas minimums ir lielums, kuru nemaz nevajagot rēķināt.

Jūnijā iztikas minimums sasniedzis 180,43 latus, kas ir augstākais līmenis kopš dati tiek apkopoti, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Pagājušajā mēnesī iztikas minimums bija 177,9 lati, savukārt pērnā gada jūnijā – 177,26 lati.

Jūnijā pārtikas preču minimums veidoja 56,15 latus, nepārtikas preces - 61,82 latus, pakalpojumi – 55,52 latus, bet pārējie maksājumi 6,94 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Tiesībsarga Jura Jansona uzstādījums, saskaņā ar kuru minimālā mēnešalga Latvijā, jau tuvākajā laikā būtu jāpalielina līdz 300 Ls, nav reālistisks.

To otrdien pēc valdības sēdes, kurā tika apstiprināta valdības atbildes vēstule tiesībsargam, uzsvēra Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība).

Viņš atgādināja, ka Finanšu ministrija jau nākusi klajā ar ierosinājumu no nākamā gada minimālo mēnešalgu paaugstināt no 200 Ls līdz 225 Ls mēnesī.

Tomēr arī pret šo iniciatīvu nopietni iebildumi ir Latvijas Darba devēju konfederācijai, sacīja valdības vadītājs, norādot, ka minimālās algas celšana Latvijā ir jāveic, raugoties arī uz tendencēm tuvākajās kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā.

Atbildot uz tiesībsarga Jura Jansona aicinājumu valdībai nekavējoties lemt par grozījumiem normatīvajos aktos, kas iespējami ātrākā periodā nodrošinātu strādājošajiem, kas saņem valsts noteikto minimālo algu, tās pieaugumu līdz iztikas minimuma līmenim, valdība norādījusi, ka Latvijā minimālo mēneša darba algu nosaka, ņemot vērā ekonomisko stāvokli valstī, darba tirgus attīstību, bezdarba līmeni un valsts budžeta iespējas.

Ar apbrīnojamu regularitāti politiķi uzjundī runas par iespējamo nodokļu progresivitātes principu, turklāt darot to uz teju neatvairāmu saukļu fona - pret nabadzību, par tiesiskumu un taisnīgumu...

Arī izvēlētā taktika ir apbrīnojama. Proti, vispirms viens koalīcijas politiķis paziņo, ka progresivitāte ir nepieciešama, tad, jūtot, ka sabiedrības attieksme ir neviennozīmīga, vairāki citi paziņo, ka nekas tamlīdzīgs vismaz pārskatāmā nākotnē nenotiks, bet tad atkal uzrodas kāds, kurš klāsta pretējo. Pēdējais spilgtais piemērs droši vien ir labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), kura ir pavēstījusi, ka no progresivitātes izvairīties neizdošoties un tagad tikai esot jāizmodelē, ko un kā šajā jomā darīt.

Ir gan kāda būtiska nianse, par kuru Labklājības ministrija acīmredzot tomēr nav aizdomājusies, bet kas turpmākajās darbībās var izrādīties pamatīgs šķērslis. Lai kaut ko modelētu, plānotu, projektētu, ir jābūt noteiktai datu bāzei, uz kā rēķina to darīt, bet tādas Latvijā nav. Pati minētā ministrija gluži nesen ir bijusi spiesta atzīt, ka nav nekādas stratēģijas, formulas, kurai atbilstoši mūsu valstī tiktu rēķināts iztikas minimums. Tas esot ilgi, sarežģīti, grūti utt., tāpēc arī neapliekamais minimums pie mums principā ir politiskas izsķiršanās, nevis matemātiski pamatotu datu analīzes rezultāts. Tādējādi nav jābrīnās, ka pie mums «iztikas minimums» un «neapliekamais minimums» ir divi pilnīgi dažādi jēdzieni, lai cik tas arī būtu muļķīgi. Un šeit rodas loģisks jautājums - kā Labklājības ministrija gatavojas noteikt, cik liela ir mēnešalga, no kuras jau it kā varētu sākt prasīt lielākus nodokļus, ja tai nav pat nojausmas, cik daudz naudas Latvijā vajag cilvēkam, lai viņš vispār spētu izdzīvot?!

«Lielā problēma ir tā, ka minimālā alga kā instruments patiesībā neko nerisina,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.

«Tirgus ekonomikas apstākļos vajadzētu būt tā, ka katrs pats sev nosaka minimālo algu - cilvēkam pašam ir jāzina sava kvalifikācija, jāapzinās, cik intensīvam darbam viņš ir gatavs, kādu atbildību viņš ir gatavs uzņemties. Padomāsim kaut par to vienas profesijas ietvaros: grāmatvedim var būt veicamo operāciju atbildība un attiecīgi atalgojums x un var būt nesalīdzināmi lielāks, par kādu minimālo algu kā atskaites punktu mēs varam runāt?» turpinājis LDDK eksperts.

Jautāts - varbūt amatpersonas minimālās algas jēdzienu kaut kā psiholoģiski saista ar iztikas minimumu, P. Leiškalns atbildējis: «Saprotu, bet tā nedrīkst spriest. Apskatīsim konkrētu grupu ar ļoti lielu nabadzības risku - sieviete ar diviem apgādājamiem bērniem. Mazliet vulgarizējot, tas nozīmē, ka vajadzīgi trīs iztikas minimumi. Tad ko darām - nosakām, ka šādai grupai minimālā alga ir trīs iztikas minimumi? Tā nevar. Cits variants - pensionārs, kura pensija nodrošina iztikas minimumu, bet viņš grib piestrādāt. Tad ko darām - tā kā iztikas minimums viņam ir, tad nekādu minimālo algu uz viņu vispār neattiecinām? Tā nevar. Atkārtoju - minimālā alga nav instruments. Galu galā ir daudzas valstis, kurās tādas minimālās algas vispār nav, tomēr vidējā ir krietni augstāka nekā mums.

Krievijā 2015.gada pirmajā ceturksnī zem nabadzības robežas dzīvojuši 22,9 miljoni cilvēku jeb 15,9% no visas sabiedrības. Salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu pērn viņu skaits pieaudzis par 3,1 miljonu, ceturtdien paziņojis Krievijas Federālais Statistikas dienests.

Šāda nabadzības līmeņa celšanās skaidrojama galvenokārt ar būtisku iztikas minimuma pieaugumu, kas savukārt saistīts ar augsto inflāciju. Proti, salīdzinājumā ar 2014.gada pirmā ceturksni iztikas minimums palielinājies no 7688 līdz 9662 rubļiem.

Pagājušā gada pirmajā ceturksnī Krievijā zem nabadzības robežas dzīvoja 19,8 miljoni cilvēku.

Šā gada pirmajos trijos mēnešos Krievijā vidējie ienākumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija 25 200 rubļi mēnesī jeb 261% iztikas minimuma. Attiecīgajā laika posmā pērn tie bija 22 700 rubļi jeb 295% iztikas minimuma.

Nabadzības līmenim ir izteikti sezonāls raksturs - pēdējā ceturksnī tas ir viszemākais, jo gada nogalē tiek izmaksātas prēmijas. Tā, pagājušā gada pirmajā ceturksnī to cilvēku īpatsvars, kuri ienākumi bija zemāki par iztikas minimumu, Krievijā bija 13,8%, otrajā - 12,1%, trešajā - 11,5%, ceturtajā - 9,1%, bet kopumā visā pagājušajā gadā - 11,2%, kamēr 2013.gadā - 10,8%.

Paaugstināta korupcijas riska amatā strādājošas personas mēnešalgai pirms nodokļu nomaksas ar vienu apgādājamo jābūt lielākai par 351 latu, secinājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

KNAB sagatavojis grozījumus valdības noteikumos par iekšējās kontroles sistēmu tiešās pārvaldes iestādēs. Kā viens no preventīviem pasākumiem noteikumos paredzēta ienākumu un parādsaistību proporcijas noteikšana personām, kas strādā paaugstināta korupcijas riska amatos. Grozījumus šodien skata valsts sekretāru sanāksmē.

Ievērojot minēto noteikumu, projekts nosaka kārtību ienākumu un parādsaistību proporcijas noteikšanai, proti, proporcijas aprēķināšanas formula noteikta līdzīgi tai, kā kredītiestādes veic aprēķinus par personu kredītspēju pirms kredītu izsniegšanas.

Projektā paredzēts, ka ienākumu un parādsaistību proporcija uzskatāma par adekvātu, ja izdevumu apmērs, kādu novirza kredītsaistību segšanai, nepārsniedz 30% no personas ienākumiem.

Uzņēmēji un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, ir nepieciešams palielināt neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādībā esošām personām, taču par minimālās algas kāpumu vēl tiks diskutēts, jo Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) uzskata, ka minimālās algas palielināšana nedos gaidīto efektu, un vēlas, lai neapliekamais minimums tiktu paaugstināts līdz iztikas minimumam, bet Finanšu ministrija norāda, ka tas nav reāli.

Nolūkā mazināt sociālo nevienlīdzību Finanšu un Labklājības ministrija piedāvā nākamajā gadā minimālo algu palielināt no līdzšinējiem 200 uz 225 latiem (320 eiro). Savukārt neapliekamo minimumu varētu diferencēt - lielākajām algām saglabāt pašreizējo 45 latu apmērā, bet mazākajām algām palielināt līdz 84 latiem jeb 120 eiro. Tiek piedāvāts arī palielināt atvieglojumu par apgādībā esošām personām 2014.gadā līdz 98 latiem (140 eiro).

«Šī ir ļoti svarīga izšķiršanās nākamajam gadam, tai ir jābūt galvenajai prioritātei, veidojot 2014.gada budžetu. Laikā, kad makroekonomika uzrāda labus rezultātus un krīze tiešām ir pārvarēta, straujā tempā mazinot budžeta deficītu, mums ir bijušas mazas iespējas palīdzēt iedzīvotājiem ar mazākiem ienākumiem un mazināt sociālo nevienlīdzību,» Nozare.lv rīkotā diskusijā savu uzskata pauda finanšu ministrs Andris Vilks (V).

Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

Kā zibens no skaidrām debesīm - tā var dēvēt Finanšu ministrijas paziņojumu, ka patlaban nav plānots virzīt ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) neapliekamā minimuma un atvieglojuma par apgādībā esošu personu paaugstināšanu.

Negaidīts šis paziņojums ir vismaz divu pamatiemeslu dēļ. Pirmkārt, sabiedrība nepārtraukti tiek «barota» ar paziņojumiem par to, cik labi pildās nodokļu ieņēmumi, kas ļauj domāt, ka beidzot atkal ir iespējams pieņemt tādus lēmumus, kas būtu vērsti uz iedzīvotāju labklājības līmeņa palielināšanu. Otrkārt, jau no šā gada sākuma dažādi valdības pārstāvji ir laiku pa laikam skandinājuši, ka minētie soļi jebkurā gadījumā ir jāsper. Šobrīd pēkšņi izrādās, ka to nav iespējams darīt, jo valsts budžeta iespējas ir ierobežotas, un tālāka šā jautājuma virzība būšot iespējama vidējā termiņā, kad situācija ar budžetu būs uzlabojusies. Citiem vārdiem sakot, atvieglojumi būs kaut kad vēlāk, bet, lūdzu, neprasiet, kad konkrēti. Protams, nevar noliegt, ka budžeta iespējas ir ierobežotas - tā tas vienmēr ir bijis, tā tas būs, un šāda situācija ir tikai normāla. Tomēr šeit netiek ņemts vērā kāds būtisks aspekts.

Lai arī iztikas minimums, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ir ap Ls 170-180 mēnesī, izdzīvot ar zemākiem ikmēneša ienākumiem spiesti daudzi Latvijas pensionāri, raksta laikraksts Diena.

«Vai kādreiz varēšu saņemt cilvēka cienīgu pensiju?» laikrakstam jautājusi Jelgavas pensionāre Elza (vārds mainīts). Viņa patlaban esot spiesta samierināties ar ikmēneša pensiju Ls 76.

Elza (64) līdz aiziešanai pensijā nostrādājusi 29 gadus, bet rezultātā nav nopelnījusi pat ne pusi no iztikas minimuma.

Ja darba stāžs nesasniedz 30 gadus, tad tiešām pensija var būt ļoti maza, sacījusi Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja Aina Verze. Senioriem, kam darba stāžs ir tāds kā Elzai - no 21 līdz 30 gadiem -, minimālais vecuma pensijas apmērs pat nesasniedz Ls 70 mēnesī, apstiprinājusi Labklājības ministrija. Mazo pensiju saņēmēji varot cerēt vienīgi uz pensiju indeksāciju, kas diemžēl iesaldēta līdz 2013. gada beigām. «No 2014. gada paredzēts indeksēt visas pensijas reizi gadā, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu,» informējusi M. Kupče. Pensionāru federācija gan pieprasot atjaunot pensiju indeksāciju jau no nākamā gada. «Uzskatām, ka mazās pensijas - līdz 300 latiem mēnesī - jāindeksē jau 2013. gadā. Pārējie var gadu pagaidīt,» domā A. Verze.

Vairākas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās startējošas partijas savās priekšvēlēšanu programmās klaji maldina vēlētājus, iekļaujot tajos solījumus EP cīnīties par lietām, kas ir tikai un vienīgi nacionālo valstu kompetencē. Visizplatītāki meli - solījumi panākt finansējuma pieaugumu kādai sabiedrības grupai, piemēram, pensionāriem vai nozarei (tipiski - izglītība un veselība), otrdien vēsta laikraksts Diena.

Diena, izpētot partiju EP priekšvēlēšanu programmu, secina, ka šajā ziņā visvairāk grēko Saeimā nepārstāvētās partijas, izņēmums ir Einara Repšes dibinātā partija Latvijas attīstībai, kurā minētais tiešām attiecas tikai uz EP.

Savukārt no Saeimā pārstāvētajām partijām, solot neizpildāmo, blefo Saskaņa un ZZS. Saskaņa sola panākt «ES sociālās dimensijas stiprināšanu un stingrāku ES normatīvo aktu izstrādi sociālajā jomā, ieskaitot minimālās algas, pensiju un pabalstu apmēru, piesaistot tos reālajam iztikas minimumam, kā arī veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti, mājokļa politikas standartus». Laikraksts uzsver, ka ES līmenī netiek noteikts iztikas minimums, minimālā alga vai pensija. Tāpat EP nelemj par to, kā dalībvalstis nodrošina veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību. Tas atgādina, ka darba algu, pensiju un dažādu pabalstu apmērs ir tikai un vienīgi katras valsts kompetencē. Līdz ar to EP kandidātu solījumi cīnīties par lielākām algām vai pensijām ir vai nu nezināšana labākajā gadījumā, vai vēlētāju muļķošana ļaunākajā.

Saeima ir ratificējusi gana pretrunīgi vērtēto Eiropas Sociālo hartu, turklāt diezgan interesantā veidā – ar parlamenta lēmumu tika pateikts, ka Latvija akceptē šo hartu, izņemot punktu, kas paredz nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un atalgojumu strādājošajiem. Lai cik tas varbūt šķistu divkosīgi, šāds solis ir visnotaļ prātīgs.

Protams, ir jāatzīst, ka Latvijā iedzīvotāju maksātspēja nav tuvu optimālai pakāpei un mūsu valsts labklājības līmenis joprojām atpaliek no Eiropas vidējā, kas lielā mērā pasaka, var vai nevar strādājošo dzīves apstākļus nosaukt par cilvēka dzīves cienīgiem. Tomēr ir pareizi no valsts puses neuzņemties saistības, ko tā jebkurā gadījumā nespēj izpildīt. It īpaši jau ņemot vērā, ka lielu daļu no Latvijas valsts apņemšanās attiecībā uz noteikta dzīves līmeņa un atalgojuma nodrošināšanu nāktos realizēt uzņēmējiem, piemēram, maksājot saviem darbiniekiem ekonomiski nepamatotas algas. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka Eiropas Sociālajā hartā ir arī daudz citu punktu, kurus Latvijas valsts nu jau ir apņēmusies realizēt. Un, ja reiz šāda apņemšanās ir, tā arī jāpilda. Turklāt tas jādara, pamazām virzoties arī uz to, lai varētu nodrošināt pienācīgus apstākļus iedzīvotājiem.

29% iedzīvotāju uzskata, ka minimālajai algai pēc nodokļu nomaksas jābūt 251 – 300 latu apmērā un 25% iedzīvotāju domā, ka minimālajai algai jābūt no 301 – 350 latiem, liecina aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT raidījuma 900 sekundes februārī veiktais pētījums.

Salīdzinoši bieži kā minimālās algas limits pēc nodokļu nomaksas tiek minēti 201-250 lati (13%), 351-400 lati (17%) un vairāk nekā 400 lati (11%).

Savukārt 3% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka minimālajai algai (pēc nodokļu nomaksas) ir jābūt līdz 200 latiem.

2% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Kopš 2012. gada novembra, kad TNS veica līdzīgu aptauju, iedzīvotāju viedoklis par minimālās algas apmēru Latvijā būtiski nav mainījies.

Aptauja tika veikta no 5. līdz 7. februārim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 750 ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 55 gadiem.

Pašlaik minimālā alga Latvijā ir 200 latu pirms nodokļu nomaksas un minimālā stundas tarifa likme ir 1,189 lati pirms nodokļu nomaksas.

Vispārīgs pārmetums, ka algas valsts sektorā palielinās uz pārējās sabiedrības trūkuma rēķina, nav gluži precīzs. Algas valsts sektorā 2023. gada pirmajā pusgadā vidēji ir augušas lēnāk par inflāciju. Šāda situācija nozīmē, ka ir neliela daļa valsts algu saņēmēju, kuri sāk dzīvot labāk, taču pārējo dzīves līmenis samazinās ‒ tie ir ārsti, skolotāji un policisti.

Sabiedrības pārmetuma būtība

Latvijā ļoti daudzi ir neapmierināti ar valdības īstenoto ekonomisko politiku. Neapmierināto skaits pieauga pēc inflācijas starta pērn, ko ietekmēja apkures rēķinu pieaugums, bet šogad to pastiprināja EURIBOR likmju kāpums, kas izpaužas kā visu, ne tikai hipotekāro kredītu, ikmēneša maksājumu pieaugums. Kritizējot valdību, valsts nodokļu un izdevumu politiku, gan sociālo tīklu burbuļos, gan dažādās diskusijās tiek pausti viedokļi, ka nodokļu celšana ir vajadzīga vienīgi ierēdņu «armijas» algu celšanai un tam ir visai maz sakara ar sabiedrības vai nacionālajām interesēm.

Tāpēc ir vērts pārbaudīt, kādi 2023. gadā bija izdevumi no valsts pamatbudžeta, kas tika novirzīti atalgojumam un citām ar darbaspēku saistītajām izmaksām.

Pogu spaidīšana skaitļojamajai mašīnītei vai kalkulatoram un reāla izpratne par nodokļu politiku – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Pie šādas atziņas nenovēršami jānonāk, redzot Finanšu ministrijas piedāvājumu diferencēt neapliekamo minimumu tā vietā, lai to vienkārši palielinātu, kā tas, starp citu, savulaik tika solīts jau attiecībā uz šo gadu.

Vispirms jau jāuzsver, ka ar jēdzienu «neapliekamais minimums» tiek pateikts, ka principā tā ir summa, kas nepieciešama, lai cilvēks varētu nodzīvot vienu mēnesi, neatstiepjot kājas. Pilnīgi paradoksāli, protams, ir tas, ka Latvijā neapliekamais minimums nekādi neatbilst iztikas minimumam, bet tas ir nedaudz cits stāsts.

Attiecībā uz minēto Finanšu ministrijas priekšlikumu interesants ir fakts – tā uzskata, ka salīdzinoši turīgam cilvēkam iztikai vajag mazāku summu nekā mazturīgam. Turklāt interesanti vēl būs redzēt, cik liela alga mūsu valstī tiks uzskatīta par pietiekami lielu, lai neapliekamo minimumu atstātu pašreizējā līmenī. Cik noprotams, viens lats virs minimālās algas līmeņa jau būs pietiekams arguments, lai attiecīgajai personai vairs nepienāktos neapliekamā minimuma griestu summa. Vienkāršāk sakot, valsts līmenī tiks nodrošināts, ka arvien vairāk iedzīvotāju būs ieinteresēti oficiāli saņemt minimālo algu, bet neoficiāli – vēl dažus simtus latu... Faktiski šeit runa ir par nevienlīdzīgu attieksmi pret iedzīvotājiem ar dažādiem ienākumiem. Kā jau minēts, neapliekamā minimuma palielināšana nodokļu maksātājiem tika solīta sen, bet tad netika teikts, ka neapliekamo minimumu palielinās vien daļai iedzīvotāju, bet otra daļa būs tie, kas par to samaksās. Realizējot šādu politiku, daļa iedzīvotāju tiks sodīta par to, ka spēj nopelnīt un tādējādi arī nodokļos samaksāt vairāk.