Šā gada maijā iztikas minimums sasniedzis visu laiku augstāko līmeni - 176,11 latus vienam iedzīvotājam, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informācija.

Tas ir augstākais rādītājs Latvijas vēsturē, kas par 1,7 latiem pārsniedz iepriekšējo rekordu, kas tika fiksēts 2009.gada janvārī, - 174,41 latu.

Gadu iepriekš, 2010.gada maijā, iztikas minimums bija par 6,6% jeb 11,01 latu zemāks - 165,1 lats. Savukārt 2009.gada maijā iztikas minums veidoja 170,13 latus, kas ir par 5,98 latiem jeb 3,5% mazāk nekā šogad maijā.

Šā gada aprīlī iztikas minimums bija par 1,89 latiem jeb 1,1% zemāks - 174,22 lati.

Savukārt martā iztikas minimums bija 173,51 lats, februārī - 172,28 lati, bet janvārī - 171,41 lats.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces.

Augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam aprēķināts 177,63 latu vērtībā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētā informācija.

Salīdzinājumā ar jūlija iztikas minimuma rādītājs samazinājies 1,22 latiem. Jūlijā aprēķinātais iztikas minimuma rādītājs bija 178,85 lati.

Šogad augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam cilvēkam bija par 3,35 latiem lielāks nekā pērn augustā.

Iztikas minimuma rādītājs šogad kāpa vairākus mēnešus kopš februāra. Janvārī iztikas minimums bija 175,46 lati, februārī - 174,14 lati, martā - 176,81 lats, aprīlī - 177,44 lati, maijā - 177,9 lati, bet jūnijā rādītājs sasniedza rekordaugstos 180,43 latus. Jūlijā rādītājs samazinājās līdz 178,85 latiem, un arī augustā tas turpināja samazināties.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes vairāk nekā 20 gadus senu - 1991.gada aprīļa - lēmumu.

Šā gada janvārī iztikas minimuma rādītājs ir 175,46 lati, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija.

Mēneša laikā rādītājs samazinājies - decembrī iztikas minimums bija 177,01 lats. Savukārt salīdzinājumā ar 2012.gada pirmo mēnesi šogad janvārī iztikas minimums paaugstinājies. Pērn janvārī iztikas minimuma rādītājs bija 173,47 lati.

Kā ziņots, rekordaugsts iztikas minimuma rādītājs tika sasniegts pagājušā gada jūnijā - 177,26 lati.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība 2012. gadā bija 176 lati, 2011. gadā - 173 lati, 2010. gadā - 166 lati, 2009. gadā - 168 lati, 2008. gadā - 160 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces.

Novembrī nedaudz samazinājies iztikas minimums, sasniedzot 179,08 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iztikas minimums mēneša laikā sarucis par 0,25 latiem, jo oktobrī tas bija 179,33 lati. Gada laikā iztikas minimums pieaudzis par nepilniem diviem latiem, jo pērnā gada novembrī tas bija 177,19 lati.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

No 1990. gada šī struktūra nav atjaunota un papildināta ar jaunām, patēriņam būtiskām pozīcijām, piemēram, maksas medicīnas, izglītības pakalpojumiem, kā arī mobilā tālruņa, interneta rēķiniem un citiem produktiem.

Piemērotas atskaites sistēmas trūkums neļauj saprast, kas sociālajā sistēmā īsti notiek, atzīst labklājības ministre Ilze Viņķele.

Pasaules Bankas pētījums un iztikas minimums – kad tas būs? Un kāda ir tā nozīme kā atskaites punktam, lai Latvijas sociālajā sfērā vispār kaut ko plānotu?

Neesmu vēl redzējusi starprezultātus, kas pamazām jau sāk ienākt, bet visam pētījumam jābūt gatavam maijā. Runājot par iztikas minimumu, ir skaidrs, ka šis rādītājs ir novecojis, un tajā ietvertais preču grozs neatbilst mūsdienām. Mazs piemērs – tajā nav interneta. Tāpēc Pasaules Banka pēc citu Eiropas valstu labākās prakses pieredzes Latvijai rēķina sabiedrības ienākumu mediānu – vidējo ieņēmumu līmeni, izslēdzot ekstrēmos rādītājus. Un tad ir jāvienojas par saprātīgu procentu no šīs mediānas, kas tiek uzstādīts kā jaunais iztikas minimums.

Iztikas minimuma apmērs jūlijā nedaudz krities, sasniedzot 174,27 Ls. Tas ir vēsturiski trešais augstākais rādītājs, jo visaugstākais iztikas minimums bija jūnijā – 176,33 Ls, bet maijā tas bija 176,11 Ls.

Pirms gada jūlijā iztikas minimums bija 167,70 Ls, tātad gada laikā tas audzis par 3.9%. Savukārt šā gada aprīlī iztikas minimums bija 174,22 Ls, martā – 173,51 Ls, februārī – 172,28 Ls, bet janvārī – 171,41 Ls, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Jāpiebilst, ka iztikas minimuma patēriņa grozs tika izstrādāts, balstoties uz minimālā pārtikas patēriņa normatīviem, kurus bija izstrādājuši uztura zinātnieki. Minimālā patēriņa preču un pakalpojumu groza nomenklatūrā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi, luksus preces, veselības aprūpes un izglītības maksas pakalpojumi. Iztikas minimuma patēriņa groza lietiskais saturs un patēriņa normatīvi visumā palikuši nemainīgi kopš 1991. gada.

Latvijas iecerei jau no 2016. gada ieviest progresīvo neapliekamo minimumu maz salīdzināmu piemēru Eiropas Savienības dalībvalstu vidū , piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Par to liecina BDO Tax veiktais pētījums. «Lielākajā daļā ES valstu nav noteikts progresīvais neapliekamais minimums, proti, tā apmērs atkarībā no cilvēka ienākumu līmeņa – jo lielāks ienākums, jo mazāks ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums,» pētījuma rezultātu izskaidro SIA BDO Tax nodokļu eksperts Edgars Vilnis. Viņš uzsver, ka tikai dažās ES dalībvalstīs – Lietuvā, Slovākijā, Slovēnijā un Spānijā – ir noteikts progresīvais neapliekamais minimums. «Tās visas, izņemot Spāniju, ir jaunās ES dalībvalstis. Daļēji tāds ir noteikts arī Dānijā, tomēr šajā valstī tiek izmantota atšķirīga pieeja neapliekamā minimuma diferenciācijai,» skaidro E. Vilnis.

Aprīlī iztikas minimums sasniedzis 177,44 latus, liecina Centrālā statistikas biroja dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,63 latiem, savukārt gada laikā tas audzis par 1,66 latiem.

Pagājušajā mēnesī iztikas minimums sasniedzis rekordaugstu līmeni, jo iepriekš augstākais rādītājs bija pērn jūnijā – 177,26 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Dzimuma, vecuma vai teritoriālajā dalījumā pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība netiek rēķināta, skaidro CSP. Tāpēc grozā ielikti gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti, lieko priekšmetu un pakalpojumu patēriņa vērtību eventuālā gadījumā katrs iedzīvotājs varētu izmantot atbilstoši savām personiskajām vajadzībām un ieskatiem.

Maijā, salīdzinot ar aprīli, iztikas minimums nedaudz pieaudzis, sasniedzot jaunu rekordu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iztikas minimums maijā bijis 177,9 lati, mēneša laikā pieaugot par 0,46 latiem, jo aprīlī tas bija 177,44 lati. Savukārt gada laikā iztikas minimums audzis par 1,64 latiem.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Dzimuma, vecuma vai teritoriālajā dalījumā pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība netiek rēķināta, skaidro CSP. Tāpēc grozā ielikti gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti, lieko priekšmetu un pakalpojumu patēriņa vērtību eventuālā gadījumā katrs iedzīvotājs varētu izmantot atbilstoši savām personiskajām vajadzībām un ieskatiem.

Iztikas minimums maijā praktiski saglabājies aprīļa līmenī un bija 165,1 Ls, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Aprīlī iztikas minimums veidoja 165,12 Ls un salīdzinot ar aprīli bija pieaudzis par 0,98 Ls.

Taču salīdzinot ar pagājušā gada maiju, iztikas minimums ir samazinājies par 5,03 Ls, kad tas bija 171,61 Ls. Savukārt 2008.gada maijā iztikas minimums bija 159,55 Ls.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces. To aprēķina vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam, nedalot iedzīvotājus pēc dzimuma, vecuma vai teritorijas.

Šā gada aprīlī iztikas minimums sasniedzis 174,22 latus, kas ir otrs augstākais rādītājs Latvijas vēsturē. Lielāks iztikas minimums biji 2009. gada janvārī - 174,41 lats, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informācija.

Salīdzinot ar šā gada martu, aprīlī iztikas minimums palielinājies par 0,71 latu, bet salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pirms gada - tas audzis par 9,10 latiem. Šogad februārī iztikas minimums bija 172,28 lati, bet janvārī - 171,41 lats.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces.

Maskavas varasiestādes parakstījušas rīkojumu saskaņā ar kuru Krievijas galvaspilsētā šā gada trešajā ceturksnī noteikts iztikas minimums 9,2 tūkstošu rubļu (aptuveni 151 lata) apmērā, vēsta Krievijas plašsaziņas līdzekļi.

Saskaņā ar dokumenta tekstu iztikas minimums Maskavā noteikts 9,188 tūkstošu rubļu apmērā. Darbspējīgajiem iedzīvotājiem iztikas minimums veido 10,417 tūkstošus rubļu (aptuveni 171 lats), pensionāriem 6,254 tūkstošus latu (aptuveni 102 lati), bet bērniem 7,866 tūkstoši rubļu (aptuveni 129 lati).

Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, iztikas minimums Maskavā samazinājies par trīs procentiem.

Iztikas minimums Latvijā oktobrī bija 172,75 lati, liecina Centrālās statistikas biroja dati. Salīdzinot ar septembri, tas palielinājies par 50 santīmiem.

Septembrī iztikas minimums sasniedzis 178,13 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,5 latiem, jo augustā tas bija 177,63 lati, savukārt gada laikā tas audzis par 2,25 latiem.

Septembrī pārtikas preču minimums veidoja 54,02 latus, nepārtikas preces – 61,93 latus, pakalpojumi – 55,33 latus, bet pārējie maksājumi 6,85 latus.

Jāatzīmē, ka jūnijā iztikas minimums sasniedza rekordaugstu līmeni - 180,43 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Pabalstus un pensijas Latvijā nosaka «uz aci», bez iedzīvotāju dzīves līmeni apliecinošiem rādītājiem.

Tas izriet no vairāku amatpersonu atbildēm uz DB jautājumiem par to, kā tiek aprēķināti pabalsti. Izrādās, ne viens no rādītājiem, kas apliecinātu minimālās iedzīvotāju dzīves līmeņa prasības, normatīvajos aktos nav iekļauts. Brīžiem kā salīdzinošs rādītājs tiek piesaukts iztikas minimums, taču tā aprēķiniem vairs nav likumīga pamata un rādītājs īsti neatbilst realitātei, jo metodoloģija iztikas minimuma groza aprēķināšanai nav mainīta kopš 1991. gada. Atbilstoši Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) datiem šā gada maijā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam pieaudzis līdz 176,26 latiem.

Labklājības ministre Ilze Viņķele cer, ka kādu raksturojušu rādītāju, pret ko varētu adekvāti noteikt pabalstu lielumu, radīs Pasaules Banka savā pētījumā. «Tas ir viens no pētījuma uzdevumiem,» saka I. Viņķele. Viņa min, ka Pasaules Banka kā kontrolskaitli izmanto absolūtās nabadzības slieksni dažādos pasaules reģionos, tomēr vienlaikus I. Viņķele nav pārliecināta, ka tas būtu piemērotākais risinājums Latvijai.

Jūnijā iztikas minimums Latvijā sasniedza kārtējo rekordu – 176,63 latus, gada laikā pieaugot par 6,2% jeb 10,28 latiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp izdevumi pārtikas preču iegādei no iztikas minimuma jūnijā bija 54,60 latu, kas ir par 17,4% jeb 8,09 latiem vairāk nekā 2010.gada attiecīgajā laika periodā. Izdevumi nepārtikas precēm gada laikā pieauguši par 1,6% jeb 0,97 latiem un jūnijā bija 60,94 lati, bet izdevumi pakalpojumiem no iztikas minimuma veidoja 54,30 latu, kas ir pieaugums par 1,6% jeb 0,83 latiem.

Savukārt jūnijā salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība Latvijā pieaugusi par 0,3% jeb 0,52 latiem. Pēc pārvaldes datiem, 2011.gada jūnijā iztikas minimumu galvenokārt ietekmēja izdevumu pieaugums pakalpojumiem (+0,7%) un pārtikas produktu iegādei (+0,5%), bet samazinoša ietekme bija izdevumu kritumam nepārtikas iegādei (-0,3%).

Savulaik sparīgi (un visai pamatoti) tika kritizēta metodoloģija, atbilstoši kurai Latvijā tika rēķināta minimālā alga. Laika gaitā dažādas runas par šo tēmu noveda pie tā, ka iepriekšējo metodoloģiju likvidēja, bet jaunu tā arī neradīja. Vai nu aizmirsa, vai nevienam nav skaidrības, kā to darīt, bet šīs metodoloģijas vienkārši nav.

Tā vietā ir tikai klusa čiepstēšana, ka varbūt Pasaules Banka saņemsies un kaut ko šajā jomā izstrādās, un tad arī mums būšot, ko pārņemt.

Tikmēr dažādi pabalsti un arī vecuma pensijas Latvijā tiek noteikti vienkārši «uz aci». Principā var teikt, ka sistēma ir vienkārša – cik naudas budžetā attiecīgajā gadā ir, tik arī sadala «uz galviņām», pasakot, ka iegūtais aprēķins atbilst kādai ļoti gudrai formulai, kuras būtību izskaidrot nemaz nav tik vienkārši un to nemaz nevajag darīt. Iespējams, tāpēc arī nav jābrīnās, ka iztikas minimums, neapliekamais minimums un minimālā alga Latvijā ir trīs pilnīgi dažādi lielumi, lai gan zināmai saskaņai tajos pēc loģikas tomēr vajadzētu būt. Respektīvi, būtu tikai loģiski, ja vismaz minimālā alga un neapliekamais minimums neatšķirtos. Nepārsteidz arī Ekonomikas ministrijas paziņojums, ka iztikas minimums ir lielums, kuru nemaz nevajagot rēķināt.

Tiesībsarga Jura Jansona uzstādījums, saskaņā ar kuru minimālā mēnešalga Latvijā, jau tuvākajā laikā būtu jāpalielina līdz 300 Ls, nav reālistisks.

To otrdien pēc valdības sēdes, kurā tika apstiprināta valdības atbildes vēstule tiesībsargam, uzsvēra Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība).

Viņš atgādināja, ka Finanšu ministrija jau nākusi klajā ar ierosinājumu no nākamā gada minimālo mēnešalgu paaugstināt no 200 Ls līdz 225 Ls mēnesī.

Tomēr arī pret šo iniciatīvu nopietni iebildumi ir Latvijas Darba devēju konfederācijai, sacīja valdības vadītājs, norādot, ka minimālās algas celšana Latvijā ir jāveic, raugoties arī uz tendencēm tuvākajās kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā.

Atbildot uz tiesībsarga Jura Jansona aicinājumu valdībai nekavējoties lemt par grozījumiem normatīvajos aktos, kas iespējami ātrākā periodā nodrošinātu strādājošajiem, kas saņem valsts noteikto minimālo algu, tās pieaugumu līdz iztikas minimuma līmenim, valdība norādījusi, ka Latvijā minimālo mēneša darba algu nosaka, ņemot vērā ekonomisko stāvokli valstī, darba tirgus attīstību, bezdarba līmeni un valsts budžeta iespējas.

Jūnijā iztikas minimums sasniedzis 180,43 latus, kas ir augstākais līmenis kopš dati tiek apkopoti, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Pagājušajā mēnesī iztikas minimums bija 177,9 lati, savukārt pērnā gada jūnijā – 177,26 lati.

Jūnijā pārtikas preču minimums veidoja 56,15 latus, nepārtikas preces - 61,82 latus, pakalpojumi – 55,52 latus, bet pārējie maksājumi 6,94 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Krievijā 2015.gada pirmajā ceturksnī zem nabadzības robežas dzīvojuši 22,9 miljoni cilvēku jeb 15,9% no visas sabiedrības. Salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu pērn viņu skaits pieaudzis par 3,1 miljonu, ceturtdien paziņojis Krievijas Federālais Statistikas dienests.

Šāda nabadzības līmeņa celšanās skaidrojama galvenokārt ar būtisku iztikas minimuma pieaugumu, kas savukārt saistīts ar augsto inflāciju. Proti, salīdzinājumā ar 2014.gada pirmā ceturksni iztikas minimums palielinājies no 7688 līdz 9662 rubļiem.

Pagājušā gada pirmajā ceturksnī Krievijā zem nabadzības robežas dzīvoja 19,8 miljoni cilvēku.

Šā gada pirmajos trijos mēnešos Krievijā vidējie ienākumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija 25 200 rubļi mēnesī jeb 261% iztikas minimuma. Attiecīgajā laika posmā pērn tie bija 22 700 rubļi jeb 295% iztikas minimuma.

Nabadzības līmenim ir izteikti sezonāls raksturs - pēdējā ceturksnī tas ir viszemākais, jo gada nogalē tiek izmaksātas prēmijas. Tā, pagājušā gada pirmajā ceturksnī to cilvēku īpatsvars, kuri ienākumi bija zemāki par iztikas minimumu, Krievijā bija 13,8%, otrajā - 12,1%, trešajā - 11,5%, ceturtajā - 9,1%, bet kopumā visā pagājušajā gadā - 11,2%, kamēr 2013.gadā - 10,8%.

«Lielā problēma ir tā, ka minimālā alga kā instruments patiesībā neko nerisina,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.

«Tirgus ekonomikas apstākļos vajadzētu būt tā, ka katrs pats sev nosaka minimālo algu - cilvēkam pašam ir jāzina sava kvalifikācija, jāapzinās, cik intensīvam darbam viņš ir gatavs, kādu atbildību viņš ir gatavs uzņemties. Padomāsim kaut par to vienas profesijas ietvaros: grāmatvedim var būt veicamo operāciju atbildība un attiecīgi atalgojums x un var būt nesalīdzināmi lielāks, par kādu minimālo algu kā atskaites punktu mēs varam runāt?» turpinājis LDDK eksperts.

Jautāts - varbūt amatpersonas minimālās algas jēdzienu kaut kā psiholoģiski saista ar iztikas minimumu, P. Leiškalns atbildējis: «Saprotu, bet tā nedrīkst spriest. Apskatīsim konkrētu grupu ar ļoti lielu nabadzības risku - sieviete ar diviem apgādājamiem bērniem. Mazliet vulgarizējot, tas nozīmē, ka vajadzīgi trīs iztikas minimumi. Tad ko darām - nosakām, ka šādai grupai minimālā alga ir trīs iztikas minimumi? Tā nevar. Cits variants - pensionārs, kura pensija nodrošina iztikas minimumu, bet viņš grib piestrādāt. Tad ko darām - tā kā iztikas minimums viņam ir, tad nekādu minimālo algu uz viņu vispār neattiecinām? Tā nevar. Atkārtoju - minimālā alga nav instruments. Galu galā ir daudzas valstis, kurās tādas minimālās algas vispār nav, tomēr vidējā ir krietni augstāka nekā mums.

Runājot par nākamā gada valsts budžetu, pārsvarā gadījumu līdz šim ir tikuši minēti negatīvi aspekti, kas galvenokārt skar nodokļu sloga palielināšanas tēmu. Nu it kā var teikt, ka valdība ir vienojusies par pasākumu, kas vismaz daļai Latvijas iedzīvotāju nozīmē kaut nedaudz pozitīvas pārmaiņas.

Runa ir par lēmumu palielināt minimālo algu no pašreizējiem 180 Ls līdz 200 Ls mēnesī. Īpaši aktuāli tas ir cilvēkiem, kuri šobrīd tiešām saņem vien minimālo algu, nevis vēl arī dažus simtus «aploksnē». Turklāt ir skaidrs, ka šie papildu 20 Ls viennozīmīgi tiks novirzīti patēriņam, jo ir skaidrs, ka no 200 Ls lielas mēnešalgas «uz papīra» šodien ieekonomēt neko nav iespējams.

Varbūt var arī teikt, ka tādējādi kaut nedaudz tiks kompensēta cita, krietni vien nepopulārāka Valda Dombrovska (JL) valdības iecere - palielināt PVN likmes. Tomēr gluži par izdevumu un ieņēmumu sabalansēšanu šo procesu gan nosaukt nevar. Varētu saprast, ja valdība nolemtu celt PVN, vienlaikus atsakotos no kādas citas ienākumu sadaļas par labu nodokļu maksātājiem. Savukārt tagad valdība gatavojas kompensēt gaidāmo PVN kāpumu uz uzņēmēju pleciem, kam nāksies rēķināties ar jauniem papildu izdevumiem.

Ar apbrīnojamu regularitāti politiķi uzjundī runas par iespējamo nodokļu progresivitātes principu, turklāt darot to uz teju neatvairāmu saukļu fona - pret nabadzību, par tiesiskumu un taisnīgumu...

Arī izvēlētā taktika ir apbrīnojama. Proti, vispirms viens koalīcijas politiķis paziņo, ka progresivitāte ir nepieciešama, tad, jūtot, ka sabiedrības attieksme ir neviennozīmīga, vairāki citi paziņo, ka nekas tamlīdzīgs vismaz pārskatāmā nākotnē nenotiks, bet tad atkal uzrodas kāds, kurš klāsta pretējo. Pēdējais spilgtais piemērs droši vien ir labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), kura ir pavēstījusi, ka no progresivitātes izvairīties neizdošoties un tagad tikai esot jāizmodelē, ko un kā šajā jomā darīt.

Ir gan kāda būtiska nianse, par kuru Labklājības ministrija acīmredzot tomēr nav aizdomājusies, bet kas turpmākajās darbībās var izrādīties pamatīgs šķērslis. Lai kaut ko modelētu, plānotu, projektētu, ir jābūt noteiktai datu bāzei, uz kā rēķina to darīt, bet tādas Latvijā nav. Pati minētā ministrija gluži nesen ir bijusi spiesta atzīt, ka nav nekādas stratēģijas, formulas, kurai atbilstoši mūsu valstī tiktu rēķināts iztikas minimums. Tas esot ilgi, sarežģīti, grūti utt., tāpēc arī neapliekamais minimums pie mums principā ir politiskas izsķiršanās, nevis matemātiski pamatotu datu analīzes rezultāts. Tādējādi nav jābrīnās, ka pie mums «iztikas minimums» un «neapliekamais minimums» ir divi pilnīgi dažādi jēdzieni, lai cik tas arī būtu muļķīgi. Un šeit rodas loģisks jautājums - kā Labklājības ministrija gatavojas noteikt, cik liela ir mēnešalga, no kuras jau it kā varētu sākt prasīt lielākus nodokļus, ja tai nav pat nojausmas, cik daudz naudas Latvijā vajag cilvēkam, lai viņš vispār spētu izdzīvot?!

Lai izstrādātu jaunu, pašreizējiem apstākļiem atbilstošu iztikas minimuma aprēķināšanas metodiku, jāveido zinātnieku – ekspertu darba grupas, un izmaiņām nepieciešams vairāku gadu darbs.

To atzīst Labklājības ministrijā (LM), informējot, ka LM neplāno izstrādāt jaunu minimālā patēriņa slieksni. «Lai izstrādātu minimālā patēriņa sliekšņa noteikšanas un pārskatīšanas metodiku, kas būtu piemērojama arī strauji mainīgos valsts ekonomiskajos apstākļos, nepieciešams veidot zinātnieku – ekspertu darba grupas,» DB skaidro LM Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības departamenta Sociālās palīdzības un sistēmas monitoringa nodaļas speciāliste Anda Masejeva. Turklāt, lai piedāvātā metodika būtu korekta un pielietojama praksē, tās izstrāde esot jābalsta uz vairāku gadu pētījumu datiem par iedzīvotāju izdevumu struktūru, patēriņa paradumiem un to ietekmi uz veselību un sociālo funkcionēšanas spēju. Tādējādi metodikas izstrāde uzticama zinātniekiem un pētniecības institūtu pārstāvjiem, nevis valsts pārvaldes ierēdņiem, secina A. Masejeva.

Paaugstināta korupcijas riska amatā strādājošas personas mēnešalgai pirms nodokļu nomaksas ar vienu apgādājamo jābūt lielākai par 351 latu, secinājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

KNAB sagatavojis grozījumus valdības noteikumos par iekšējās kontroles sistēmu tiešās pārvaldes iestādēs. Kā viens no preventīviem pasākumiem noteikumos paredzēta ienākumu un parādsaistību proporcijas noteikšana personām, kas strādā paaugstināta korupcijas riska amatos. Grozījumus šodien skata valsts sekretāru sanāksmē.

Ievērojot minēto noteikumu, projekts nosaka kārtību ienākumu un parādsaistību proporcijas noteikšanai, proti, proporcijas aprēķināšanas formula noteikta līdzīgi tai, kā kredītiestādes veic aprēķinus par personu kredītspēju pirms kredītu izsniegšanas.

Projektā paredzēts, ka ienākumu un parādsaistību proporcija uzskatāma par adekvātu, ja izdevumu apmērs, kādu novirza kredītsaistību segšanai, nepārsniedz 30% no personas ienākumiem.