Kad Latvijas prezidenta padomnieces ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības jautājumos pienākumus uzņēmās cienījamā Elīna Egle, viņa pirmajā intervijā paziņoja, ka «aktuālākās problēmas ir valsts budžets, nodokļi un birokrātijas sloga mazināšana uzņēmējdarbībā». Par valsts budžetu un nodokļu politiku nevēlos runāt, jo neesmu tik kompetents šajos jautājumos, taču par birokrātijas slogu man ir konkrēts viedoklis.
Jau agrāk laikrakstā Dienas Bizness tiku rakstījis par absurdo situāciju, ka, piedaloties Valsts Ieņēmuma dienesta organizētajā konkursā, mums tika pieprasīta izziņa par vidējo darba samaksu mūsu uzņēmumā, kuru izsniedz tas pats Valsts Ieņēmumu dienests. Nu nerunājot jau par izziņu par nodokļu parādu neesamību... Tātad ieejam VID birojā, izstāvam rindu, saņemam izziņu, tad ejam uz citu kabinetu, iesniedzam izziņu citam VID darbiniekam. Laikam jau 21. Gadsimtā ir iespējas to risināt vienkāršāk...
Nākamais piemērs – uzņēmumu grāmatvedība. Uzaicinu sadarbības partneri pusdienās vai vakariņās. Nu uzņēmējdarbībā tā gadās, ka ir lietas, kuras labāk risinās neformālā, patīkamā un mazāk oficiālā gaisotnē. Parasti izmaksas ir virs 20 LVL un tas nozīmē, ka man kabatā jābūt uzņēmuma rekvizītiem, oficiantam tie jāiesit čekā (viesi no ārzemēm vienmēr uz šo skatās ar atvērtām mutēm), bet ar to viss nebeidzās. Čeks jāiesniedz grāmatvedībā, tad jāraksta norakstīšanas akts – komisija trīs cilvēku sastāvā lemj, ka tiešām šādas vakariņas bija nepieciešamas, tad nepieciešams rīkojums, ka es kā uzņēmuma vadītājs norīkoju sevi (vai kādu savu darbinieku) iet vakariņās ar konkrētās firmas pārstāvi, lai runātu par sadarbību vai ko tādu. Un tad vēl ir svarīgi nepiemirst aktā norādīt, ka es, kā par vakariņām maksājošās firmas pārstāvis savu daļu no vakariņu rēķina maksāju pats, jo ja tas nebūs tā uzrakstīts, tad VID darbiniekiem var rasties augsne aizdomām, ka tas ir mans iegūtais papildus labums un tas apliekas ar nodokli (vai tiešām kāds tic, ka tā reāli notiek?). Tātad uz katru čeku dokumentu kaudze un parakstu jūra. Jautājums – vai man var kāds paskaidrot, kāpēc tas nepieciešams? Kādus riskus minimizē rekvizīti čekā? Kāpēc vajadzīgs akts? Un kāpēc nepieciešams rīkojums? Vai tiešām kāds domā, ka naudas tērēšana vakariņām ir kāda darbinieka slepena iniciatīva un, ka viņš mēģina noslēpt to no kompānijas vadības? Kāpēc nevarētu aprobežoties ar vienu tabulu, kurā apkopoti visi čeki un apakšā vadītājs vienā vietā parakstās? Varbūt vajag iet vēl tālāk? Piemēram, Ukrainā joprojām ir spēkā vecā labā PSRS laiku kārtība, ka dodoties komandējumā, uz speciālas komandējuma formas ir jāsaņem paraksts un zīmogs no organizācijas, kuru persona, kura nosūtīta komandējumā, apmeklē.