Lai arī sabiedrībā daudz tiek runāts par aizbraucējiem, nedzimušiem bērniem un milzīgo ēnu ekonomiku, kas šobrīd rezultējas pensiju vecuma sliekšņa paaugstināšanā un nodomos pārskatīt imigrācijas politiku, uzmanības novārtā palikuši ilgstošie bezdarbnieki. Viņu skaits ir tuvu 60 tūkstošiem, kas pārsniedz pat Rēzeknes iedzīvotāju skaitu, bet politiķu plāni, kā viņus iesaistīt darba tirgū, ir tāli un izplūduši, šodien raksta laikraksts Diena.
Vienkāršoti Dienas veikti aprēķini liecina, ka, ja vismaz pusi, t. i., apmēram 30 tūkstošus, no ilgstošajiem bezdarbniekiem iekārtotu darbā vismaz par minimālo algu, valsts sociālajā budžetā iegūtu papildu 25 miljonus latu.
Turklāt ietaupījums būtu arī no sociālajiem pabalstiem, kas lielā mērā šobrīd uztur šo bezdarbnieku slāni.
Kā secinājusi Diena rakstu sērijā par ilgstošo bezdarbu, tuvplānā aplūkojot Vārkavas novadu Latgalē, problēmas ir vairākas. Pirmkārt, daudzi ilgstošie bezdarbnieki kā argumentu nekā nedarīšanai izmanto iebildi, ka neesot, lūk, «darba vietu», tajā pašā laikā uzņēmēji meklē darbiniekus kā «ar uguni», bet uz ilgstošajiem bezdarbniekiem raugās ar skepsi, jo viņi nemākot strādāt.
Otrkārt, paredzamais atalgojuma apmērs par palīgdarbiem, ko piedāvā darba devēji, daudz neatšķiras no tā, ko nestrādājot var saņemt garantētās minimālās iztikas pabalstos, it sevišķi, ja ģimenē ir bērni. Treškārt, pašvaldībās akūti pietrūkst sociālo darbinieku, kas «strādā» ar ilgstošo bezdarbnieku un motivē viņu pelnīt pašam. Sociālajam darbiniekam arī trūkst «sodīšanas» sviras, proti, ilgstošais bezdarbnieks var «pasūtīt» viņu trīs mājas tālāk, bet tas nenozīmē, ka bezdarbnieks ar to var zaudēt pabalstu.