Jānis Zuzāns atklāj plānus pēc Sapņu fabrikas iegādes 

Pērkot Latvijas mākslinieku darbus, stāvus bagāts neviens nav kļuvis. Ja kāds savus brīvos līdzekļus vēlas ieguldīt mākslas darbos, ir jāpievēršas starptautiskajiem ūdeņiem

Kristīne Stepiņa, 16.09.2016
1/7

Foto: Vitālijs Stīpnieks, Dienas Bizness

Tā sarunā DB atzīst Latvijas azartspēļu biznesa smagsvars, fonda Mākslai vajag telpu valdes priekšsēdētājs un mākslas mecenāts Jānis Zuzāns, kurš tikko kā ir iegādājies Sapņu fabriku. Tuvākajos pāris gados šo ēku plānots pārveidot par laikmetīgās mākslas centru, kura kodolu veidos paša uzņēmēja ģimenes mākslas darbu kolekcija.

Fragments no intervijas:

Kā sākās jūsu apsēstība ar mākslas darbu kolekcionēšanu?

Tas sakņojas manā ģimenē. Manam tētim bija mākslas darbu kolekcija. Pirmo darbu ar mērķi veidot pašiem savu kolekciju mēs ar sievu Dinu iegādājāmies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Rīgas komercbankā bija Induļa Zariņa izstāde, mēs nopirkām viņa darbu Mākslinieka darbnīcā un mērķtiecīgi sākām veidot savu kolekciju.

Vai jūs ieteiktu iegādāties latviešu laikmetīgās mākslas darbus? Vai tā, jūsuprāt, ir laba investīcija?

Manuprāt, māksla nav jāuztver kā investīciju objekts. Pasaulē mākslas darbu pircēji strikti dalās divās grupās – pircēji, kas mākslas darbus iegādājas kā investīcijas, lai aizsargātu brīvos līdzekļus no dažādām krīzes situācijām. Tiek pirkti, piemēram, Endija Vorhola vai franču impresionistu darbi. Domāju, ka Latvijā neviena mākslinieka darbi neatbilst šīs kategorijas prasībām. Otra daļa pircēju ir cilvēki, kuriem patīk māksla, kuri kolekcionē to mākslas pēc, jo tā viņiem patīk, viņus uzrunā, iedvesmo, dzen uz priekšu, liek domāt, paskatīties uz pasauli citādi. Mākslas darba iegāde vienmēr ir zināms risks. Ja cilvēks pērk gleznu tāpēc, ka tā viņam patīk, viņš ne ar ko neriskē, jo viņš savā īpašumā iegūst prieka un iedvesmas avotu. Šajā gadījumā vairs nebūt nav svarīgi, vai šim darbam cena kāps vai kritīs, tam vairs nav nekādas nozīmes. Nedomāju, ka Latvijā ar mākslu var nopelnīt, tajā ieguldot līdzekļus. Peļņas nolūkos ir jāpievēršas starptautiskiem ūdeņiem, īpaši tie jāpēta. Interneta vidē ir daudz izsoļu namu, kuros var iegādāties mākslas darbus. Ir jāiepazīstas ar jauno mākslinieku izaugsmi, globālām tendencēm, ir pieejami dažnedažādi mehānismi, lai izdarītu izvēli par labu vienam vai otram mākslas darbam. Mēs iegādājamies tikai tos mākslas darbus, kuri pašiem patīk.

Ar kādu mērķi jūs iegādājāties Sapņu fabriku?

Jau piecus gadus kopā ar savu sievu Dinu nodarbojos ar izstāžu organizēšanu Mūkusalas Mākslas salonā. Šīs telpas tiek nomātas, bet nomāts paliek nomāts. Turklāt esam izauguši līdz tam, lai varētu izveidot paši savu laikmetīgās mākslas centru, kurā būtu izstādīta daļa no mūsu kolekcijas. Pārējās telpās tiktu organizētas mainīgas ekspozīcijas. Meklējot atbilstošu vietu, sākumā izskatījām iespējas Kalnciema kvartālā, bijām jau izstrādājuši skiču projektu. Taču, tā kā šis projekts izrādījās finansiālajā ziņā pārāk smagi ceļams, no tā pagaidām atteicāmies. Tad banka izlika izsolē Sapņu fabriku. Mums šīs telpas šķita ļoti piemērotas multifunkcionālas mākslas telpas izveidošanai, kurā bez izstādēm varētu organizēt dažādas konferences un koncertus, tāpēc Sapņu fabriku nopirkām. Rīgā trūkst vietas, kurā radošie cilvēki var kvalitatīvi parādīt savas idejas un satikties savā starpā. Sapņu fabrika mums šķiet ļoti piemērota gan sava apjoma, gan dizaina, gan vēstures dēļ. Iespējams, ka šajās telpās ierīkosim arī restorānu, tāda doma mums ir, šobrīd arhitekte Zaige Gaile plāno, kā salikt visas mūsu ieceres kopā.

Visu interviju Māksla nav siļķe, bet saldumiņš kūkā lasiet 16. septembra laikrakstā Dienas Bizness.

Jaunākais izdevums