Esam jauna gada un jaunu eksperimentu priekšvakarā. Šoreiz mūs iesaista izmēģinājumā ar nodokļu paaugstināšanu. Un diemžēl mēs piedzīvojam situāciju, kad profesionāļi – uzņēmēji un ekonomikas eksperti – no savas praktiskās pieredzes brīdina par nodokļu celšanas negatīvajām sekām, bet lēmēji ir gudrāki un nolemj nodokļus palielināt.
Arī sociālie partneri ir vien spēles figūras bez reāla spēka. Rezultātā budžeta ieņēmumu prognozes, visticamāk, nepiepildīsies, jo veids un motivācija, ar kādu nodokļi tiek celti, nerada vēlmi to darīt.
Kā Eiropas Savienības valsts mēs neizbēgami virzāmies uz nodokļu pieaugumu, kā jau tas raksturīgi Rietumvalstu standartiem. Vienlaicīgi ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu – par to, vai īstajā brīdī un vai ar nodokļiem apliek īstās lietas. Nākamais gads būs smags, un nodokļu celšana jau tā saspīlēto situāciju saasinās vēl vairāk, samazināsies pirktspēja, līdz ar to uzņēmēju apgrozījums un peļņa. Tas sekmēs bankrotu skaitu, turklāt nevis viendienīšu, bet strādāt gribošu uzņēmumu vidū, un biznesu pārcelšanu uz citām valstīm. Daudzi uzņēmumi jau šādam solim ir sagatavojušies, vēl daudzi meklēs un atradīs apkārtceļus un likumu spraugas, ko izmantot.
Latvijas sabiedrība nav uz tendēta uz nodokļu maksāšanu – padomju sistēmas un ilgstošās pēcpadomijas nabadzības dēļ un tāpēc, ka valda neuzticība naudas administrētājiem. Nodokļus maksāt nemudina arī šīs nodokļu izmaiņas, trūkst skaidra pamatojuma, kādam mērķim tas tiek darīts un kāds labums no tā būs. Saglabāsim kādu banku vai tomēr efektīvi atbalstīsim eksportspējīgos uzņēmumus? Drīzāk ir sajūta, ka mums ir budžets kā maiss, kas jāpiepilda, un tad darām, ko varam, tik izmisīgi, ka par derīgu tiek atzīts arī gaiss. Lai cilvēki gribētu maksāt valstij nodokļus, ir vajadzīga vienkāršība, skaidrība un mērķtiecīgums to izlietojumā un administrēšanā, un saprātīgs izskaidrojums potenciālajiem maksātājiem, kuri ir pieraduši rēķināt, kā naudu nopelnīt, nevis kā to iztērēt.